• Armēnija, Azerbaidžāna: Kalnu Karabaha
• Vēsture
• Laika periods: 1905.-1994.gads

Sava Eiropas lasīšanas projekta pieteikumā jau minēju, ka, iespējams, savā izziņas procesā atļaušos novirzīties no strikti ģeogrāfiski definētās Eiropas un lasīt un rakstīt arī par teritorijām, kam nav starptautiski atzītas valsts statusa. Kalnu Karabaha ir viena no tādām. Šis reģions atrodas Kaukāzā; Armēniju un Azerbaidžānu, kas gadu desmitiem ilgi strīdas par tiesībām to pārvaldīt, ne visi avoti atzīst par piederīgām Eiropai. Savukārt Kalnu Karabahu par neatkarīgu valsti nav atzinusi neviena valsts.

2020.gada rudenī notikušais Kalnu Karabahas konflikta saasinājums un pāreja uz aktīvu karadarbību deva man motivāciju tuvāk iepazīt reģionu un uzzināt ko vairāk par konflikta vēsturisko attīstību. Sāku ar Libānas profesora Ohannes Geukjian sarakstīto un 2012.gadā izdoto grāmatu Ethnicity, Nationalism and Conflict in the South Caucasus: Nagorno-Karabakh and the Legacy of Soviet Nationalities Policy.

Savā darbā O.Geukjian runā pamatā par laika periodu no pirmajām nopietnajām armēņu un azerbaidžāņu etniskajām sadursmēm 1905.gadā līdz 1994.gadam, kad noslēdzās pēc PSRS sabrukuma iesācies karš. Šī kara rezultātā Kalnu Karabaha pasludināja sevi par neatkarīgu valsti, bet plašas Azerbaidžānas teritorijas tās apkaimē nokļuva Armēnijas kontrolē. Grāmatas ievaddaļā gan autors atskatās arī uz senāku un pavisam senu pagātni, meklējot saknes armēņu un azerbaidžāņu vienlīdz kaismīgajiem apgalvojumiem, ka Kalnu Karabahā izsenis dzīvojuši tieši viņu senči, bet tie otrie ir vēlāki ienācēji, kam uz šo apgabalu nav nekādu tiesību. Savukārt epilogā runāts arī nedaudz par situācijas attīstību no 1994.g. līdz 2011.gadam.

Cik noprotu, šis darbs ir grāmatā pārstrādāta autora doktora disertācija, līdz ar to tas ir rakstīts visai akadēmiskā stilā, piesātināts gan ar politoloģijas terminoloģiju un teoriju, gan ar dažādiem faktiem un satur milzumdaudz atsauču un garu izmantoto avotu un literatūras sarakstu. Tas viss nepadara šo grāmatu viegli lasāmu plašai publikai.

Šeit gan, šķiet, vaina nebija akadēmiskajā stilā per se, bet gan vairāk faktā, ka pietrūka vienojoša, saistīta stāsta pavediena, kas vītos cauri visam darbam un sasaistītu kopā daudzos faktus. Protams, kā jau kārtīgam akadēmiskam darbam pieklājas, šai grāmatai ir sava loģiska struktūra un stāsts pamazām virzās cauri vēsturei no sendienām uz mūsdienām. Tomēr nodaļas un apakšnodaļas bieži vien ir organizētas pēc ģeogrāfiskā (aktoru) principa, tāpēc nereti sanāk, ka faktus, kas vienreiz jau atspoguļoti, piemēram, apakšnodaļā, kas piedāvā Armēnijas perspektīvu, nākas vēlreiz pārstāstīt nākamajā nodaļā, kas piedāvā Azerbaidžānas skatījumu uz tiem pašiem notikumiem. Un tad vēlreiz, runājot par Maskavas lomu notiekošajā… Protams, jebkurā konfliktā ir vairākas puses, un jebkuram par konfliktu rakstošam autoram nākas ne mazums pasvīst, lai vienlīdzīgi atspoguļotu visu pušu viedokli un piedāvātu lasītājam maksimāli objektīvu ieskatu gan viedokļos, gan situācijā kopumā. Taču Kalnu Karabahas konfliktā primāri iesaistītās puses ir veselas četras – Armēnija, Azerbaidžāna, Kalnu Karabaha (PSRS laikā – Kalnu Karabahas Autonomais apgabals) un PSRS (tagad – Krievija). Epizodiska, bet pietiekami nozīmīga ir arī Turcijas un brīžiem – Lielbritānijas un Irānas loma. Ja autors vēlas atspoguļot kādu notikumu no visām pusēm, parādīt, ko darīja vienas vai otras puses varasiestādes, kādus lēmumus pieņēma amatpersonas un kā uz to reaģēja citas konflikta attīstībā ieinteresētās puses, tad viņam neizbēgami nākas ‘lēkāt’ starp Erevānu, Baku, Stepanakertu un Maskavu, tādējādi sadrumstalojot stāstu. Ņemot vērā milzīgo faktu, gadskaitļu, uzvārdu, institūciju u.c. detalizētas informācijas apjomu, tur lasītājam nudien var viegli pazust stāsta pavediens un sajukt, par ko tad mēs īsti šobrīd runājam un kā tas iet kopā ar iepriekš lasīto.

Tā visa rezultātā pēc šīs grāmatas izlasīšanas man galvā ir diezgan liels juceklis. Daudzie fakti ir sapinušies diezgan lielā putrā un daudzas kopsakarības noteikti paslīdēja garām nemanītas, pazūdot milzīgajā detalizētas informācijas apjomā. Iespējams, būtu lasījies vieglāk, ja man būtu kādas priekšzināšanas par šo reģionu un vismaz daļa personvārdu un vietvārdu jau būtu pazīstami.

Pavisam subjektīvi man traucēja arī autora ieviestais un viscaur grāmatā lietotais saīsinājums, Kalnu Karabahu apzīmējot ar burtu kombināciju ‘N-K’, jo defises dēļ tas neatgādināja parastu abreviatūru, bet gan radīja iespaidu, ka autors neuzskata apgabala pilnu nosaukumu par izrunāšanas cienīgu. Tas gan tāds pavisam subjektīvs sīkums no manas subjektīvās lasītāja puses, jo kopumā, šķiet, autoram objektivitātes trūkumu faktu atlasē un pasniegšanā nevar pārmest (cik nu varu par to spriest ar savām ierobežotajām zināšanām par šo reģionu).

Tomēr kopumā grāmata galīgi nav slikta. Iespējams, pēc vēl dažu grāmatu izlasīšanas, kad pašai galvā būs skaidrāka kopbilde, es pat pie tās vēl atgriezīšos, lai sameklētu konkrētus faktus par konkrētām vietām/cilvēkiem/notikumiem/datumiem. Un ļoti iespējams, ka kādudien pieķeršos arī otrai šī paša autora grāmatai par Kalnu Karabahu, Negotiating Armenian-Azerbaijani Peace: Opportunities, Obstacles, Prospects, kas publicēta 2014.gadā, un, šķiet, aptver laiku no 1991.gada līdz 2012.gadam.

Bet par ko tad O.Geukjian raksta šajā pirmajā, tikko manis lasītajā grāmatā? Kas man tajā likās interesants un palika prātā pēc izlasīšanas?

1905.gadā notika pirmās nozīmīgās etniskās sadursmes starp armēņiem un azerbaidžāņiem, taču Krievija lielākā vai mazākā mērā pārvalda šo reģionu jau kopš 1805.gada. Padomju laiki Armēnijā un Azerbaidžānā sākās 1920.gadā, bet 1923.gadā PSRS izveidoja Kalnu Karabahas Autonomo apgabalu Azerbaidžānas sastāvā. Vēlāk, gandrīz katru reizi, kad mainījās vadība Maskavā, Kalnu Karabahas armēņi rakstīja petīcijas, prasot apgabala pievienošanu Armēnijai.

Pa vidam autors īsi raksta arī par armēņu genocīdu un par to, kā tas ietekmēja armēņu attiecības ne tikai ar turkiem, bet arī ar azerbaidžāņiem (armēņi azerbaidžāņus arī mūsdienās vēl bieži sauc par turkiem). Šī noteikti ir tēma, par ko gribēšu palasīt vairāk, un vismaz sākotnējais grāmatu saraksts ir jau apzināts.

Ļoti interesanti bija lasīt par to, cik brīžiem orveliski gan padomju laikos, gan šodien Armēnijā un Azerbaidžānā tiek (re)konstruēta vēsture un etnoģenēzes mīti, lai tikai pierādītu, ka “Krim-naš”, jeb “Kalnu Karabahā mēs bijām pirmie, tā ir mūsējā jau no sirmsenatnes!”

Autors iedziļinās PSRS nacionalitāšu politikā un runā par to, kāda nozīme bija Maskavai reģiona administratīvo robežu novilkšanā un attiecību veidošanā starp armēņiem un azerbaidžāņiem, tostarp arī Kalnu Karabahā. Par to, kā līdzīgā veidā tika novilktas robežas Centrālāzijā, un kā tas ietekmē reģiona valstis vēl šodien, biju jau lasījusi. Tagad palasījos arī, kā tas izpaudās Kaukāzā (jap, visai līdzīgi). Kāpēc galvenokārt etnisko armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahu administratīvi iedalīja Azerbaidžānai? Vai lai sētu konflikta potenciālu, kas vēl 100 gadu tālā nākotnē bojās abu tautu attiecības un kavēs to sadarbību? Ja tā, tad Maskavai tas acīmredzot izdevās.

Un tomēr – ja arī konflikta potenciāls klusītiņām brieda jau vairākus gadu desmitus, abas tautas dzīvoja blakus samērā miermīlīgi, sadarbojās, tirgojās, precējās savā starpā līdz pat 80.gadu beigām. Kāpēc tieši tad konflikts saasinājās un beigu beigās pārauga karadarbībā? O.Geukjian runā par to, kas notika 80.gadu beigās, kad Gorbačovs sāka īstenot savu glasnost un perestroikas politiku – kā armēņi uzdrošinājās (ne pirmo reizi) prasīt Maskavai pievienot Kalnu Karabahu Armēnijai un kā (pirmo reizi) izgāja ielās, lai piespiestu Maskavu šo prasību sadzirdēt un ņemt vērā.

Kā neatkarīgas valstis Armēnija un Azerbaidžāna (un Gruzija turpat blakus) uz pavisam neilgu brīdi parādījās 1918.gadā – vienlaikus ar Latviju. 80.gadu beigās, kad Baltijas valstis jau runāja un domāja par neatkarību, armēņus un azerbaidžāņus protestiem un demonstrācijām mobilizēja nevis savas valsts ideja, bet gan konflikts par Kalnu Karabahu. Kā un kurā brīdī attīstījās abu tautu nacionālā identitāte? O.Geukjian savā darbā piedāvā ideju, ka etniskā identitāte sākotnēji tika mobilizēta cīņai par Kalnu Karabahu, un no tās pamazām izauga arī nacionālā identitāte un prasība par savu valsti, ne vairs paplašinātām tiesībām PSRS ietvaros.

Autors diezgan detalizēti raksta par to, kā Maskava reaģēja uz armēņu lūgumiem pievienot Kalnu Karabahu Armēnijai, sevišķi 80.gadu beigās. Kā Kremlis saprata, ka, ja pieļaus šādu precedentu, tad ne vienā vien savienības nostūrī kāds sagribēs līdzīgu robežu pārbīdīšanu (vai vēl vairāk). Saprata, bet nezināja, kā tikt galā ar šādu situāciju glasnost un perestroikas stilā (t.i., bez vardarbības un atļaujot nosacīto runas brīvību). Un par saistīto paradoksu – perestroika un glasnost politika atļāva vismaz kaut kādā mērā izteikt sūdzības un prasības, bet negarantēja, ka uz tām būs reakcija/atbilde/risinājums. Par to, kā Kremlis nesakoordinēja dažādu struktūru/amatpersonu atbildes reakciju un dotos solījumus. Un par to, kā armēņi nesadzirdēja (negribēja sadzirdēt) Maskavas atteikumu/izvēlējās to nepieņemt un turpināja cīņu par Kalnu Karabahu, kas 1991.gadā izvērtās atklātā karā.

Visbeidzot, neizpaliek arī vairāki lielie, neatbildamie jautājumi, uz kuriem autoram nav un nevar būt viennozīmīgas, nekļūdīgas atbildes.

O.Geukjian izgaismo konfliktu starp valsts tiesībām uz teritoriālo vienotību un tautas tiesībām uz pašnoteikšanos (protams, šī nav ne vienīgā, ne pirmā grāmata, kas to dara). Cilvēktiesības – tas ir skaisti uz papīra, bet kā panākt, lai abas šīs tiesības tiktu garantētas praksē? Vienalga, vai runa ir par Azerbaidžānu (un Kalnu Karabahu), par Spāniju (un basku separātistiem) vai par Serbiju (un Kosovu)… Šajā gadījumā Azerbaidžānas tiesības uz teritoriālo vienotību saduras ar Kalnu Karabahas etnisko armēņu tiesībām uz pašnoteikšanos un savas valsts izveidošanu. Kurām tiesībām dot priekšroku? Kā atrast kompromisu, kas apmierinātu abas (visas) puses?

Vai Maskava varēja darīt kaut ko, lai novērstu konflikta saasinājumu 1988.gadā un tam sekojošo karu? Vai tieša komunikācija starp Armēniju un Azerbaidžānu (tā vietā, lai risinātu visu caur Maskavu) būtu līdzējusi? Iespējams. Tad vismaz abas puses būtu labāk informētas par otras puses nostāju, lēmumiem un plāniem, izpaliktu nepatīkami pārsteigumi, un varbūt dažās jomās būtu iespējami pat kompromisi, aiztaupot ciešanas un nāvi tik daudziem.

Šīs ir no tēmām, kur var ilgi spekulēt par pareizo atbildi un minēt, ‘kā būtu, ja būtu’. Vēsturi šādas spekulācijas gan neizmainīs, bet varbūt varētu dot savu artavu nākotnes veidošanā. Taču es šeit šos jautājumus atstāju atklātus, bez atbilžu variantiem – pārdomu brīdim gan sev, gan varbūt arī jums.

Nākamā manā lasīšanas sarakstā (jau nedaudz iesākta) ir Thomas de Waal sarakstītā Black Garden: Armenia and Azerbaijan through Peace and War. Profesionāla žurnālista sarakstīta, tā noteikti lasās daudz vieglāk par tikko aplūkoto O.Geukjian darbu un arī kopbildi sniedz krietni vien vieglāk uztveramu un labāk izjūtamu, kaut arī faktu, protams, tajā ir mazāk. Bet par to visu sīkāk, kad būšu izlasījusi.