• Igaunija
• Daiļliteratūra
• Laika periods: 1923.-1963.gads

Ja neskaita vispārzināmo faktu, ka lasīšanai vienmēr pietrūkst laika, manam Eiropas lasīšanas projektam nākas saskarties ar vēl vienu šķērsli – es galīgi un nemaz neprotu pavirši ‘braukt tēmai pa virsu’, virspusēji to apgrābstīt un skriet tālāk pie nākamās. Vienmēr rodas kāda dziļāka interese, kādi papildjautājumi, kādas norādes – kaut kas, kas aizvirza pamatinteresi krietni vien dziļākos un reizēm arī plašākos ūdeņos un attiecīgi aizved atkal pie jaunām un jaunām grāmatām. Un tā nu izskatās, ka no plāna ‘Divas (Divas! Tikai divas!!) grāmatas katrai valstij’ man tā īsti nekas nesanāks. Tā, lūk, notika ar igauņiem – kad nu reiz esmu tos sākusi lasīt, tad pavisam nejauši pie manis atnāca arī Raimonda Kaugvera romāns Četrdesmit sveces Guntara Godiņa tulkojumā. Un tam nu šajā projektā pavisam noteikti bija jābūt. Savukārt tagad, kad tas jau izlasīts un pāris mēnešus gaida bloga ieraksta tapšanu, tam uz galda pievienojās arī Roberta Raida romāns Kad krievi nāk… Savos iespaidos par Četrdesmit svecēm tūlīt padalīšos, bet par Raida darbu pagaidām zinu tikai tik daudz, ka tas ir 1955.gadā Vācijā izdots latviešu valodas tulkojums romānam par Baigo gadu Igaunijā. Solās būt labs. Ja tas tiešām tā būs, tad noteikti taps arī šim romānam veltīts bloga ieraksts.

Bet nu beidzot pie tēmas.

Laika periods, kurā norisinās romāna Četrdesmit sveces darbība (20.gadsimta 20.-60.gadi), šķiet, īpašus komentārus neprasa. Tāpat kā Latvijas, arī Igaunijas vēsturē tas ir raibs un būtiskiem notikumiem pārpilns – neatkarības laiks, tad neatkarības zaudēšana, karš, padomju, vācu un atkal padomju okupācija… Raimonds Kaugvers romāna gaitā izved mūs cauri grāmatas galvenā varoņa Villema 40 nodzīvotiem gadiem, ko viņa 40.dzimšanas dienas vakarā simbolizē 40 sveces tortē. Villems uz savas ādas dabū izbaudīt visu šī posma Igaunijas vēsturi, t.sk. dienestu leģionā, bēgšanu uz Somiju un piedalīšanos karā tur, atgriešanos dzimtenē un notiesājošu padomju varas spriedumu, kam seko izsūtīšana uz Sibīriju un darbs lēģerī, ogļu raktuvēs, kā arī atgriešanās mājās pēc Staļina nāvei sekojošās amnestijas. Kopumā spēcīgs un savu laiku spilgti raksturojošs romāns.

Savam laikam raksturīgi sīkumiņi manāmi jau tā sākumā. Kā pirmklasnieks savā pirmajā skolas dienā Villems pieredz skolnieku šķirošanu ‘smalkākā’ un ‘ne tik smalkā’ publikā – kuram ar kuru ir atļauts sēdēt blakus un kam nē. Villems, vienkārša strādnieka dēls, pamanās apsēsties blakus ietekmīga pilsētas padomes locekļa dēlam un ar to izpelnās pašam neizprotamu tēva atzinību.

Vēlāk skolas svinīgajos pasākumos Villems uzzina zilimelnibaltā karoga un ģērboņa ar trim lauvām nozīmi un, klausoties par to, kā “saujiņa varonīgu ļaužu gandrīz vai ar kailām rokām, nebaidoties no nāves, nostājās pret divām lielvarām, kā viņi par svētās Igaunijas brīvību nesvārstīdamies atdeva pašu dārgāko, kas viņiem bija”, viņš “rīklē sajūt kamolu un plaušās gaisa trūkumu”.

Un tad līdz tam pilnīgi apolitiskā pusaugu Villema dzīvē, arī skolasbiedru lokā, ienāk Lielā Politika un karš. Un jā, protams, lasot šo romānu, es vilku paralēles ar Latvijas vēsturi un daudz ko no aprakstītā izjutu gluži kā pie mums notikušu.

Par karu neviens daudz nelikās zinis. Tas bija sācies kaut kur tālu, Polijā. Kāda mums tur daļa? Protams, taču skolā sākās strīdi – kurš uzvarēs? Gandrīz visi bija poļu pusē. Kaut vai tāpēc, ka vācieši viņiem uzbruka un vāciešus neviens neieredzēja. Skaidra lieta – septiņsimt gadu un tā tālāk. Mūsu klasē vāciešus aizstāvēja tikai viens duraks, kuru drīz vien sāka apsaukāt par Hitlera rokaspuisi. (..)

Droši vien Hitlera rokaspuisis būtu pamatīgi piedauzīts, ja puse klases nebūtu metusies sprandā Padomju Savienības atbalstītājiem. Krievu pusē bija nostājies Anti, kurš nemitīgi klārēja, ka Padomju Savienība grib tikai mieru un draudzīgas attiecības, ka pret Eiropu tai neesot nekādu prasību, un, ja kāds vispār var piespiest Hitleru apdomāties, tad tā ir Padomju Savienība. (..)

Strīdi bija diezgan skarbi, tomēr tie palika tikai strīdi – ne skolotāji, ne vecāki gudro pasaules sadalīšanā lielāku skaidrību neieviesa.

Tad pienāk 1940.gada 17.jūnijs. Igaunijas valdība ir piekritusi ļaut Padomju Savienībai ierīkot gaisa un jūras bāzes teritorijā, un pilsētiņā, kur dzīvo Villems, iebrauc padomju armija.

Villema klase sadalās divās atklāti naidīgās nometnēs – vieni atbalsta jauno padomju varu, otri vāciešus. Taču Villems nevēlas izvēlēties puses, viņš grib vienkārši dzīvot bez jebkādas politikas. Viņu aicina iestāties komjauniešos, taču viņš šaubās:

Komunistiskā jaunatnes savienība nav literatūras pulciņš. Tajā iestājoties, es izvēlos vietu uz mūžu. Vienalga, kas sagaidāms, vairs atkāpties nevar. Bet ko es īsti zinu par komunismu? Vai esmu jaunās kārtības atbalstītājs?

Uz laiku viņam izdodas izvairīties no lēmuma pieņemšanas, taču tad vara nomainās, un tādu pašu spiedienu uz viņu sāk izdarīt jaunās varas pārstāvji.

Kāda velna pēc neviens man nedod mieru? Kāpēc viņi grib mani kaut kur iebīdīt? Vispirms iznīcinātāju bataljonā, tagad aizsardzībniekos. Kāds man sakars ar šo nolādēto karu?

Villems negrib nekur iesaistīties, taču, kā viņam paskaidro vispirms vienas, tad arī otras varas atbalstītāji, “dažreiz var arī tā dzīvot. Tagad nevar. Kurš nav ar mums, tas ir pret mums.” Un Villemam nākas izdarīt izvēli. Viņš dodas uz fronti leģiona sastāvā, lai glābtu no represijām tēvu, pats sevi un ģimeni kopumā. Tam tad seko viss pārējais notikumu virpulis, kuru sīkumos šeit nepārstāstīšu, lai arī jums būtu interesanti šo grāmatu izlasīt.

Villema ļoti cilvēcisko vēlmi turēties pa gabalu no Lielās Politikas, lielvaru cīņām un jebkādām ideoloģijām un mierīgi dzīvot savu dzīvi ļoti labi izsaka viņa vēlāk, jau Sibīrijā, noformulētās pārdomas:

Nesaskatu nekādu jēgu sevis upurēšanā tam, kas būs tālā nākotnē, Dievs vien zina, kur. Esmu cilvēks, gribu dzīvot. Gribu mieru, gribu būt laimīgs, gribu, lai man ir labi. Es neticu šādam ideālismam. Es neticu nekam, es nevēlos par kaut ko cīnīties. Gribu, lai mani liek mierā.

Cik cilvēciski un saprotami, vai ne?

Tomēr, ja kaut kas tāds ir iespējams miera laikā, tad diemžēl tas ir pilnīgi neiespējami kara laikā, kad divas lielvaras ir gatavas samalt putekļos gan viena otru, gan visu, kas gadīsies pa ceļam. Un tas jau laikam attiecas ne tikai uz šo karu un Igauniju (vai tikpat labi – Latviju). Un, ja tā padomā, vai šāda pieeja dzīvei nav raksturīga arī lielam vairumam cilvēku šodien pat bez kara un bezierunu pakļaušanos paģērošām ideoloģijām? Nu, vismaz pie mums, Latvijā, kur tik daudzi neseko notiekošajam valstī, negrib nekādā veidā iesaistīties politikā un pat neaiziet uz vēlēšanām? Bet nu labi, šoreiz ne par to.

Mazas tautas – šajā gadījumā Igaunijas, bet tikpat labi arī Latvijas – domāšanas veidu un notiekošā redzējumu, manuprāt, ļoti labi raksturo kāda Villema saruna ar tēvu, no kuras atļaušos šeit citēt vairākus pagarus fragmentus.

“Redzi, mūsu situācija ir ļoti sarežģīta. Mēs esam maza tauta, no mums pašiem absolūti nekas nav atkarīgs. Mēs esam tik mazi, ka paši savu dzīvi un pastāvēšanu nevaram noteikt, vienmēr nāk kāds lielāks un piespiež mūs darīt to, ko viņš grib un kas viņam ir izdevīgi.”

“Bet mēs taču esam neatkarīgi!”

“Bijām. Cik gan īsti bija tās neatkarības? Vienmēr nācās rēķināties ar kāda lielāka vēlmēm un gribu. Igaunija ir kā māja lielceļa malā – katrs, kurš iedomājas, ienāk un tēlo saimnieku.” (..)

”Tāds ir mūsu liktenis, lavierē starp lielo kājām, skaties, lai kāds tevi nesamin. Ar kādu vienojies, bet nāk cits un tevi atkal piespiež. Tad gaidi nākamo un sāc jau cerēt uz to, kurš tevi tikko pārņēmis, bet dabū ar vicu no viņa rokas. Kā tāds čigāna suns – pastāvīgi esi zem ratiem. Tiklīdz pabāz degungalu, tā tūlīt dabū ar kāju. Atliek tikai ciest, kā tu teici, un skatīties, kā dažādos laikos labāk un mierīgāk izdzīvot.” (..)

Ja gribam saglabāt savu tautu, tad mute jāizmanto tikai ēšanai un darbam – klusi un neuzkrītoši. (..)

Manuprāt, šis ir pateikts ļoti spēcīgi un precīzi. Taču, ja šo lasot rodas asociācijas ar mums, latviešiem, piedēvēto zemo pašvērtējumu, kalpa domāšanu un citiem kompleksiem, tad turpat blakus ir klusi un bez izaicinājuma izteiktā piebilde, kas, iespējams, igauņus atšķir no latviešiem:

Saimnieki nāk un iet, neviens no viņiem šeit vēl nav noturējies mūžīgi. Bet mēs te vienmēr būsim.

Starp citu, gandrīz tādiem pašiem vārdiem romānā Perfektā teikuma nāve, par ko rakstīju iepriekš, šo domu pateicis arī Reins Rauds:

Un kaut kā jau galā tiksim, vienmēr esam tikuši, igauņi šajā zemē dzīvo jau sešus tūkstošus gadu, un kas tik nav gājis pāri, bet mēs joprojām šeit esam.

Laikam jau šis sīkstais spīts ir palīdzējis igauņiem izdzīvot cauri laiku laikiem.

Ja mans mērķis, sākot savu Eiropas lasīšanas projektu, bija izjust vēsturi tā, kā to attiecīgo notikumu laikā izjuta un pieredzēja tajos iesaistītie ‘vienkāršie cilvēki’, tad R.Kaugvera romānā es to izjutu ar uzviju. Caur neziņu par šodienu un rītdienu, valdošajām varām nomainot vienai otru. Caur bezspēcīgo apziņu, ka nav iespējams izdarīt pašam savas izvēles un pašam plānot savu dzīvi. Caur Villema bailēm no represijām, kara un nāves, caur viņa lēģera pieredzi un vēlāk – cinisko režīma iespēju un nepilnību izmantošanu savā labā.

Var tikai brīnīties, kā šādam romānam izdevās ieraudzīt dienasgaismu toreiz, 1966.gadā, jo tajā ir tik ļoti daudz kā padomju režīmu atmaskojoša, tik daudz kā tāda, ko padomju vara nu nekādi nevarēja vēlēties redzēt publicētu. Igauņu rakstnieks Tēts Kallass grāmatas pēcvārdā raksta, ka R.Kaugveram vienkārši ļoti, ļoti paveicās trāpīt īstajā, atkušņa laikā, jo dažus gadus agrāk vai vēlāk nekas tāds nebūtu iespējams.

Ir, protams, romānā arī viena otra nodeva laikam. Nu, piemēram, Villema lēģerī sastaptie komunisti, kas, kā paši uzskata, ir notiesāti tikai pārpratuma vai atsevišķu cilvēku īstenotu manipulāciju rezultātā, taču joprojām nav zaudējuši savu pārliecību un ticību komunismam:

Tas, kas tika izdarīts ar mani, tā bija cūcība. Kliedzošs pāridarījums, gandrīz vai slepkavniecisks darbiņš. Bet kas tajā vainojams? Ideja? Ideja nav mainījusies. Es esmu komunists un palikšu komunists.

Bet, no otras puses, – vai tad toreiz nebija arī tādi cilvēki, kas tiešām no sirds ticēja sistēmai un komunisma ideāliem, pat ja veikalu plauktos nebija maizes un labākais draugs tika izsūtīts uz Sibīriju kā valsts nodevējs? Līdz ar to šādas nianses šo laiku Igaunijā (un vienlaikus arī Latvijā) man padara tikai vēl reālāku, vēl dzīvāku.

Kopumā atkārtošu to, ko teicu jau pašā sākumā – šis neapšaubāmi ir spēcīgs un savu laiku spilgti raksturojošs romāns. Jau minētais Tēts Kallass to sauc par “bez izvēles iespējām palikušās paaudzes likteņa stāstu”, un, manuprāt, kā tādu to ir vērts izlasīt ikvienam.