• Igaunija
• Daiļliteratūra
• Laika periods: 1980.gadu beigas

Atmodas laiks ir salīdzinoši nesena vēsture, un tā vietā, lai rakātos vēstures grāmatās, ir iespēja vēl no laikabiedru atmiņu stāstiem uzzināt, kā tad īsti viss notika. Taču vai tiešām viss notika tieši tā, kā mums gribas atcerēties? Atmiņai ir tieksme mainīt notikumus – padarīt spilgtāku to, ko gribas atcerēties, aizkrāsot to, ko negribas, padarīt labo labāku, slikto sliktāku un novilkt skaidrāku robežu starp abiem, kā arī ‘ar atpakaļejošu datumu’ piešķirt cilvēkiem stingrāku pārliecību un uzskatus, kuru aizmetņi varbūt eksistēja, bet varbūt vispār ir ‘aiz matiem pievilkti’, tikai skatoties ar šodienas zināšanām  un no šodienas izdevīguma perspektīvas. Tāpēc arī reizēm, atmiņu stāstus klausoties, varētu padomāt, ka ‘toreiz’ visi bija gudri, visi zināja, kā ir patiesībā; visi bija varoņi, neviens nešaubījās, un visi ticēja mērķim un uzvarai.

Es tolaik vēl biju maza un tieši uz Lielo Pārmaiņu sliekšņa sāku skolas gaitas. Šis notikums savā nozīmīgumā man daudzkārt pārspēja jebkādas gaisā virmojošās Lielās Pārmaiņas, un pat dalība Baltijas ceļā man bija piedzīvojums pati par sevi bez izpratnes par tā politisko nozīmi. Tāpēc nevaru teikt, ka atceros, kā atmodas laiks noritēja Latvijā un Baltijā kopumā. Tā laika sajūtas konstruēšanai nākas ņemt palīgā vecāku un citu viņu paaudzes cilvēku stāstus, grāmatas u.c. Ar R.Rauda Perfektā teikuma nāves (Maimas Grīnbergas tulkojumā) palīdzību man izdevās sev uzkonstruēt visai pārliecinošu atmodas laika Igaunijas sajūtu.

Ja man īsi jāpasaka, par ko ir šī grāmata, es teiktu – par dzīvi interesantā laikā un par tām daudzajām frontes līnijām, kas stiepjas cauri katram kolektīvam, katrai ģimenei un katram indivīdam.

Paskaidrošu.

“Dzīve interesantā laikā” ir atsauce uz romānā pārstāstītu senu ķīniešu lāstu, saistītu ar uzskatu, ka juku un pārmaiņu laiki ir sliktākais, kas var cilvēku piemeklēt. Pats R.Rauds gan atzīst, ka dzīve pārmaiņu laikā viņam ir nākusi tikai par labu:

Tik un tā man ir pamats vienīgi priecāties, ka esmu dzīvojis tieši šādā laikā, pieredzējis vienas pasaules pārvēršanos par citu, kas par to, ka tas manī modinājis tādus izsalkumus, kas man kaitējuši. Esmu ar mieru maksāt šo cenu, ja ne par citu, tad par redzētspēju, kādu nemanu nevienam, kurš bijis tikai vienā pusē.

Šeit es varu viņam vienīgi piekrist, šī sajūta ir ļoti pazīstama arī man.

Savukārt “daudzās frontes līnijas” ir tieši par to, ka, lai kādus trikus ar mums nespēlētu atmiņa, cilvēkus nevar strikti iedalīt labajos, kas cīnījās par, un sliktajos, kas cīnījās pret. Neviens nebija tikai balts vai tikai melns, ikvienā mājoja šaubas, un neviens īsti nezināja, kas notiks tālāk un vai viņš atrodas ierakumu pareizajā pusē.

… nebija arī tā, kā ir patīkami atcerēties pašlaik, – ka zem visiem pelniem būtu gruzdējusi lepna uguns, gatava uzšauties varenās liesmās pēc pirmā kārtīgā taures pūtiena. (..) Bija klusais karš – bez frontes līnijas, kas iezīmētā zemē virzītos uz priekšu un atpakaļ, un ierakumu vietā bija asinsrite, sēņotne, simti tūkstoši mazu frontes līniju, kas stiepās cauri sapulces telpai, kāzinieku grupai, ģimenes fotogrāfijai, cauri atsevišķam cilvēkam, kurš no deviņiem līdz pieciem varēja būt krietns padomju ierēdnis, bet vakarā, skatoties Somijas televīzijas ziņas, dedzīgs ideju cilvēks …

Šajā grāmatā ir daudz tēlu, katrs ar savu stāstu, un tie visi savijoties veido ne tikai romāna sižetu ar spiegu stāsta un mīlas romāna elementiem, bet arī tā laika Igaunijas psiholoģisko portretu. Nezinu par notikumu faktoloģisko pusi (autors jau romāna sākumā atrunā vairākas būtiskas lietas, kas ir izdomātas), taču cilvēku raksturi, pārliecības un domāšanas veids, kā arī daudzās mazās frontes līnijas atklājas izcili.

Romānā ir ģimene, kurā tēvs ir VDK strādājošs igaunis, māte – Igaunijas krieviete, kura igauniski prot vien sasveicināties, taču dēls izaug par pārliecinātu Igaunijas patriotu un brīvības cīnītāju. Kurā frontes pusē ieskaitīt šādu ģimeni? Vai tēvs savas darbavietas dēļ ir ‘mazāk igaunis’, mazāk mīl savu dzimteni un negrib tās neatkarību? Kas notiek, kad dēls – brīvības cīnītājs nonāk tēva darbavietas redzeslokā – vai frontes līnija, kas vijas cauri šai ģimenei, pavirzīsies vai arī tēvs un dēls nonāks katrs savā ierakumu pusē?

Ir ģimene, kurā tēvs uzskata, ka

… miegainu lāci provocēt nevajag. (..) Uz mērķi jāvirzās piesardzīgi un jābūt mierā ar to, ko palaimēsies sasniegt. Personīgi viņam daudz svarīgāka par cerību, lai Garā Hermana tornī plandās zilimelnbaltais karogs, ir iespēja, neprasot atļauju attiecīgajās instancēs, braukt ekskursijā uz Somiju (un, ja iespējams, tad arī samainīt vairāk naudas nekā 35 rubļus). Un viņš ir pārliecināts, ka igauņu tautas vairākums vai vismaz vairākums no tiem, kas par šīm lietām spēj domāt racionāli, ir precīzi vienos uzskatos ar viņu.

Taču dēls šajā pašā ģimenē ir jauniešu brīvības cīnītāju grupiņas līderis, kurš ideālu vārdā gatavs atteikties no, iespējams, spīdošas karjeras padomju režīmā un ar jaunieša degsmi nosoda kompromisa meklētājus… Kā šādai ģimenei mierīgi sēdēt pie vakariņu galda un klausīties ziņas vai pārrunāt dienas notikumus?

Tāpat kā dzīvē, arī šeit ir cilvēki, kas notikumos iesaistās gluži vai nejauši – viņi pagadās straumei ceļā, un tā aiznes viņus sev līdzi. Un viņi ļaujas, vienkārši paraustot plecus, jo viņiem ir vienalga vai arī tā ir ērtāk un vienkāršāk nekā stingri nostāties ar abām kājām uz zemes un pateikt ‘nē’.

Ir krieviete, kas skolotājas darbu Tallinā nomaina pret darbu VDK labākas algas un darbalaika dēļ. Ar Igauniju viņu emocionāli nekas nesaista, igauņus viņa nesaprot, un Igaunijas liktenis viņai lielā mērā ir vienaldzīgs. Bet tad viņa piekrīt piedāvājumam slepeni fotografēt VDK aģentu lietas un nodot informāciju igauņu brīvības cīnītājiem…

Un ir krievu uzņēmējs, kas, pats nezinot, uzņemas šīs filmiņas nogādāt Somijā. Saprotot, uz ko parakstījies, viņš ir gatavs turpināt, tikai saņemot godavārdu, ka “tajās filmiņās nav nekādu, nu, es nezinu, lidlauku vai ostas ēku fotogrāfiju“. Jo “ir noderīgi zināt, nu, tos, kas iet citus nosūdzēt un tamlīdzīgi. Bet jūs taču saprotat, ka es nekādā gadījumā neesmu gatavs, teiksim, nodot valsti, tā, lūk”.

Un tad – gluži kā dzīvē – ir cilvēki, kas vēlas brīvību un neatkarību, taču ļoti, ļoti baidās, tāpēc labāk paliktu stāvam maliņā un būtu neredzami. Iesaistīšanās notikumos viņiem ir nepārtraukta cīņa ar sevi. Vai viņus par to kaunināt un nosodīt?

Es nederu šim darbam, patiesībā nekad neesmu derējis. Man vienkārši šķita – ja ne es, kurš tad. Jā, un ka ir godīgāk sist galvu pret mūra sienu nekā dzīvot, izliekoties, ka tās nav.

Un ir arī cilvēki, kas vēlas brīvību un neatkarību, taču skatās uz dzīvi racionāli un, saprotot, ka ir ļoti neliela iespēja, ka šo mērķi izdosies sasniegt, nav gatavi likt visas olas vienā groziņā. Kā ar šādiem cilvēkiem? Kaunināt? Nosodīt par savtīgumu, savas ādas glābšanu, ideālu un biedru nodošanu?

… viņš joprojām gribēja būt viens no viņiem, būt viens no nedaudzajiem, kam ir drosme celties kājās un saukt lietas īstajos vārdos, sludināt drīz gaidāmo brīvību, kur nevienu viņa pārliecības dēļ neturēs cietumā un nebaros ar šļauku tieši kuņģī, ja viņš nolems sarīkot badastreiku. Vismaz tā juta viena viņa daļa. Otra, kas ziņu par sevi deva lielākoties naktīs vai paģirās, bija samērā pārliecināta, ka viņu darbošanās ir bezcerīga un bezjēdzīga un pretinieks viņus pacieš tikai modes pēc. Jo zina, ka varēs viņus izšķaidīt, līdzko uzskatīs par vajadzīgu. (..) Un tomēr, viņš patiešām apskauda tos savus draugus, kuri bija gatavi stāvēt līdz pašām beigām, arī viņš labprāt būtu tā jutis. Taču tur viņš neko nevarēja darīt. (..) Tā vairs nebija viņa pasaule. (..) Nu, un ja patiešām pretēji jebkādai loģikai notiktu tā, kā cer šie jaukie, naivie, cits no cita pašapmāna apreibušie draugi, un kaut kāda Igaunijas Republika arī atgrieztos, tad viņš taču savu ieguldījumu ir devis, jo ir ne tikai piedalījies piketos, bet arī naktīs zīmējis kāškrustus uz visādām sarkano skulptūrām un pāris reižu stāvējis sardzē, kad Bendes banda spēra riteņus komuņagu mašīnām.  

Lūk, šādi niansēti cilvēku un ģimeņu portreti, akcentējot iekšējās pretrunas, manuprāt, ir lielākā šīs grāmatas vērtība. Fokusējoties uz daudzajām frontes līnijām, kas caurvij gan ģimenes, gan katru cilvēku individuāli, R.Rauds perfekti parāda, cik daudzšķautņaina tolaik bija Igaunijas sabiedrība un cik neiespējama būtu tās strikta sadalīšana divās nometnēs, divās par atšķirīgiem mērķiem karojošās pusēs, jo katrā cilvēkā ir pārstāvētas abas.

Grāmatas vēstījumu bagātina arī paša autora atmiņu stāsti no tā laika (piemēram, par savu pieredzi saskarsmē ar VDK) un dažādi periodu raksturojoši sīkumiņi, kas tik labi palīdz uzzīmēt kopējo bildi – telefona zvani no ielas automāta par divām kapeikām, VDK noklausīšanās ierīces visās viesnīcās, kur atļauts izmitināt ārzemniekus, ārkārtīga veiksme tikt pie datora, kura “cietajam diskam veseli 20 megabaiti un divas diskešu spraugas“ utt. Vietumis šie papildinājumi iekļauti kopējā tekstā, reizēm pārtraucot stāsta plūdumu, citviet – vizuāli nošķirti no pārējā teksta un ievietoti atsevišķos rāmīšos. Arī šie it kā ar stāstu nesaistītie fragmentiņi kā puzles gabaliņi iekļaujas kopējā bildē un padara to pilnīgāku.

Papildus ik pa laikam autors dalās arī pārdomās par padomju režīmu kopumā – par to, cik nereāli bija mēģinājumi reformēt pašos pamatos nepareizu un nefunkcionālu sistēmu, par cilvēkiem, kas uzturēja šo sistēmu pie dzīvības daudzus gadus u.tml. Atļaušos pāris garus citātus.

Kā gan var uzskatīt, ka neefektīvu, pilnībā koruptīvu un patiesībā jau no sākuma uz iracionāliem, necilvēcīgiem pamatiem būvētu sistēmu var reformēt no iekšpuses, pa gabaliņam vien ienesot ļaužu dzīvē dažādas brīvības un atbildību par to izmantošanu, ja visām svarīgākajām lietām tajā pašā laikā būtu jāpaliek nemainītām? Tā taču nevar? Nevar būt mazliet brīvs, tāpat kā nevar būt mazliet grūtniece, nevar pacelties lidojumā ar vienu spārnu.

Nav iespējams, ka sistēma, kas kontrolēja tik daudzu cilvēku bailes, tik ilgi noturējās, tikai pateicoties tam, ka pietiekami liels skaits mūsu līdzpilsoņu nudien ir morāli sārņi, ciniķi, sadisti, nelieši, kas šajā pasaulē kāro vienīgi pēc iespējas pazemot tos, kas par viņiem labāki? Nu nav taču iespējams, ka viņi, kuriem par visu notiekošo vajadzēja būt daudz precīzākam priekšstatam un kuri nepavisam nebija apveltīti tikai ar orangutana prāta mazumiņu, būtu varējuši ņemt nopietni to, kas tika rakstīts zinātniskā komunisma mācību grāmatās? (..)

Varbūt viņi (..) uzskatīja: lai arī viņu uzturētā sistēma nav ideāla, tā tomēr ir labāka par haosu, kas noteikti izraisītos bez viņiem? Varbūt ņēma šo lietu kā zināmu skarbu sportu, tādu ar neredzamu pretinieku spēlējamu šaha maču, kur kauliņu vietā ir likteņi? (..) dara visi, tātad tiesības ir visiem. Un, ja lielā līdzsvara vārdā atkal un atkal kādam apjukušajam jāiever pirksti atvilktnē, tad tas gan ir nejauki, taču citas iespējas diemžēl nav. Varbūt pat tā – kopīgās labklājības vārdā mazliet atsacīdamies no savas cilvēcības, drošības komitejas darbinieks nes smagu, taču svētīgu upuri, kas viņu atbrīvo no augstākā līmeņa atbildības?

Bet varbūt viņi patiešām par to nedomāja, ja vien istaba bija silta un galdā – maize. Es nezinu.

Šie pēdējie, protams, nav tikai par Igauniju. Un vispār man šķiet, ka šī grāmata tikpat labi varēja būt arī par atmodas laiku Latvijā vai Lietuvā. Vai varbūt pat par kādu citu laika periodu kādā citā valstī, jo patiesībā jau tā ir par cilvēka būtību un par to, kā tā izpaužas neikdienišķos apstākļos (jeb ‘interesantā laikā’). Un tas jau daudz nemainās neatkarīgi no laika un vietas. Taču atmodas laika Igaunijas sajūtu šī grāmata man iedeva pilnīgi noteikti, kas arī bija pats galvenais.

Visbeidzot, pirms ķeros pie Igaunijas vēstures studēšanas no Amazones atsūtītajā grāmatā, lai bagātinātos ne tikai ar sajūtām, bet arī ar faktiem, atļaušos vēl pēdējo skaisto citātu. Šoreiz – par to, kas joprojām aktuāls ne tikai Igaunijā, bet arī pie mums Latvijā – par padomju laika ‘mantojumu’ – cilvēkiem, kuri (iespējams) bija ‘kaut kas’ padomju režīma laikā un turpina darboties arī šodien:

… tikai gatavais muļķis dažu tārpu dēļ vienkārši izmet skaistu sava dārza ābolu. Un dod priekšroku tādam, kas spīd, bet nepūst. Tārpiem vislielākā interese ir tieši par pašiem garšīgākajiem āboliem. Jo tārpi jau nu šīs lietas zina, uz galvošanu.

Lūk, tā. Izlasiet, būs par ko padomāt!