- Igaunija
- Daiļliteratūra
- Laika periods: 1923.-1963.gads
Ja neskaita vispārzināmo faktu, ka lasīšanai vienmēr pietrūkst laika, manam Eiropas lasīšanas projektam nākas saskarties ar vēl vienu šķērsli – es galīgi un nemaz neprotu pavirši ‘braukt tēmai pa virsu’, virspusēji to apgrābstīt un skriet tālāk pie nākamās. Vienmēr rodas kāda dziļāka interese, kādi papildjautājumi, kādas norādes – kaut kas, kas aizvirza pamatinteresi krietni vien dziļākos un reizēm arī plašākos ūdeņos un attiecīgi aizved atkal pie jaunām un jaunām grāmatām. Un tā nu izskatās, ka no plāna ‘Divas (Divas! Tikai divas!!) grāmatas katrai valstij’ man tā īsti nekas nesanāks. Tā, lūk, notika ar igauņiem – kad nu reiz esmu tos sākusi lasīt, tad pavisam nejauši pie manis atnāca arī Raimonda Kaugvera romāns Četrdesmit sveces Guntara Godiņa tulkojumā. Un tam nu šajā projektā pavisam noteikti bija jābūt. Read More »
Vēstures grāmata, kuras autors raksta pats par savas valsts vēsturi, var būt ļoti laba, bet var sanākt arī nepavisam ne laba. Šāda autora priekšrocība ir savas tautas mentalitātes, domāšanas veida un vēstures uztveres labāka izpratne un sajušana, nekā tas parasti iespējams cilvēkam no malas. Un, ja vēl šim autoram ir vēsturnieka izglītība, akadēmiskā darba stāžs vai vienkārši spēja pietiekami distancēties no personīgā viedokļa un attieksmes, lai maksimāli objektīvi atlasītu un pietiekami lietišķi un strukturēti pasniegtu faktus, tad grāmata var sanākt vienkārši izcila. 
Atmodas laiks ir salīdzinoši nesena vēsture, un tā vietā, lai rakātos vēstures grāmatās, ir iespēja vēl no laikabiedru atmiņu stāstiem uzzināt, kā tad īsti viss notika. Taču vai tiešām viss notika tieši tā, kā mums gribas atcerēties? Atmiņai ir tieksme mainīt notikumus – padarīt spilgtāku to, ko gribas atcerēties, aizkrāsot to, ko negribas, padarīt labo labāku, slikto sliktāku un novilkt skaidrāku robežu starp abiem, kā arī ‘ar atpakaļejošu datumu’ piešķirt cilvēkiem stingrāku pārliecību un uzskatus, kuru aizmetņi varbūt eksistēja, bet varbūt vispār ir ‘aiz matiem pievilkti’, tikai skatoties ar šodienas zināšanām un no šodienas izdevīguma perspektīvas. Tāpēc arī reizēm, atmiņu stāstus klausoties, varētu padomāt, ka ‘toreiz’ visi bija gudri, visi zināja, kā ir patiesībā; visi bija varoņi, neviens nešaubījās, un visi ticēja mērķim un uzvarai.
Izlasīt Eiropu 