Es nemēdzu rakstīt “ķeksīša pēc”; man ir pārāk maz brīvā laika, lai to veltītu darāmajam, ko pati neuzskatu par nozīmīgu. Tomēr šī ‘atskaite’ par izlasītās Pļaukas tetraloģijas 3. un 4. grāmatu kaut kādā mērā būs tieši tāda – “ķeksīša pēc” uzrakstīta. Ja nebūtu piedziedājusi visiem pilnas ausis ar slavas dziesmām par abām pirmajām grāmatām, tad par abām pēdējām šajā blogā noteikti nerakstītu.Read More »
Vai zini, kur atradās un ko darīja tavi (vec)vecāki, kad Rīgai un Latvijai pāri gāja Otrais pasaules karš un okupācijas varas īsā laika periodā nomainīja viena otru? Vai tavējie zaudēja īpašumus? Vai pabija čekas pagrabos? Vai sēdēja lopu vagonos ceļā uz Sibīriju? Vai varbūt tavi (vec)vecāki no izvešanas paglābās, bet vilcieni aizveda viņu piederīgos? Kas notika ar aizvestajiem un kas – ar palikušajiem? Kā viņi pēc tam dzīvoja un kā/vai viens otru atkal sameklēja? Varbūt tavējie paspēja aizbēgt uz Rietumiem? Bet varbūt tavi vectēvi karoja frontes pretējās pusēs, gluži kā V.Daudziņa teātra izrādē JRT? Kā viņi tur nonāca?Read More »
Šis sanāk pavisam neplānots ieraksts. Veras Volkēvičas romāna Pļauka 1.grāmata nonāca manās rokās nejauši, un pirmās gandrīz 400 lpp. no šī 530 lpp. biezā ķieģeļa es lasīju aizrautīgi, bet arī ar zināmu skepses piedevu. Bija brīži, kad turpināju vien tāpēc, ka pati autore par grāmatu teikusi:
Lai arī kā tas būtu vai nebūtu, bet viss attēlotais ir tik tiešām redzēts, dzirdēts, piedzīvots un pārdzīvots. Manā uztverē tieši tā un ne citādi.
Tātad sanāk – kaut arī romāns ar izdomātiem tēliem, vēsturiskajam fonam un notikumiem vajadzētu būt īstiem. Turpināju lasīt, jo meklēju un gaidīju romānā šo vēsturisko notikumu attēlojumu – kaut kur taču bija jābūt tam visam, ko autore ir redzējusi, dzirdējusi un piedzīvojusi…Read More »
Turpinu iepazīt mūsu kaimiņu igauņu un vienlaikus arī mūsu pašu vēsturi. Roberta Raida romāns Kad krievi nāk ir jau ceturtā grāmata par Igauniju mana Eiropas lasīšanas projekta ietvaros, un šķiet, ka tā ir arī vislabākā no visām konkrētā laika perioda un tajā dzīvojušo cilvēku sajušanai.
Romāna darbība sākas 1939.gada septembra pēdējās dienās, kad Krievija piespiež Igauniju parakstīt savstarpējās palīdzības paktu, ar kuru Igaunijai jānodod PSRS rīcībā flotes un aviācijas atbalsta punkti. Molotova-Rībentropa pakts jau ir parakstīts, Polija sadalīta; Eiropa Igaunijas palīgā saucienam neatsaucas… Tālāk seko mums no mūsu pašu vēstures labi zināmie notikumi – padomju armijas ienākšana, inscenētas demonstrācijas un fiktīvas vēlēšanas, Igaunijas pievienošana PSRS, poļitruki un ziņotāji, atlaišanas, izformēšanas, pazušanas un aresti, dzīvojamo platību pārrēķināšana, zemes un īpašuma atsavināšana, 1941.gada jūnija izsūtīšanas, kara sākums, nāves bataljoni… Romāna darbība noslēdzas 1941.gada augusta beigās, kad Tallinā ieiet vācieši un Garajā Hermanī atkal uzvijas Igaunijas karogs (kā no vēstures zinām – uz neilgu laiku).Read More »
Ja neskaita vispārzināmo faktu, ka lasīšanai vienmēr pietrūkst laika, manam Eiropas lasīšanas projektam nākas saskarties ar vēl vienu šķērsli – es galīgi un nemaz neprotu pavirši ‘braukt tēmai pa virsu’, virspusēji to apgrābstīt un skriet tālāk pie nākamās. Vienmēr rodas kāda dziļāka interese, kādi papildjautājumi, kādas norādes – kaut kas, kas aizvirza pamatinteresi krietni vien dziļākos un reizēm arī plašākos ūdeņos un attiecīgi aizved atkal pie jaunām un jaunām grāmatām. Un tā nu izskatās, ka no plāna ‘Divas (Divas! Tikai divas!!) grāmatas katrai valstij’ man tā īsti nekas nesanāks. Tā, lūk, notika ar igauņiem – kad nu reiz esmu tos sākusi lasīt, tad pavisam nejauši pie manis atnāca arī Raimonda Kaugvera romāns Četrdesmit sveces Guntara Godiņa tulkojumā. Un tam nu šajā projektā pavisam noteikti bija jābūt. Read More »
Uzsākot savu Eiropas lasīšanas projektu, man nebija īsti skaidrs, vai un kā tajā iekļaut arī Latviju. Mēs, protams, esam daļa no Eiropas, taču būtu sasodīti grūti izvēlēties tikai divas grāmatas, kas vislabāk atklātu mūsu vēsturi kopumā vai kaut daļu no tās (un ja tikai daļu – tad kuru?). Ir tik daudz grāmatu, ko gribas izlasīt pašai un pēc tam arī ieteikt citiem, ka ar divām vien noteikti būtu par maz. Tā nu atstāju Latvijas jautājumu atklātu līdz brīdim, kamēr izlasīju Ineses Dreimanes Vēstuli ar pielikumu. Un tad sapratu, ka neatkarīgi no tā, cik grāmatas par Latvijas vēsturi vēl izlasīšu un par cik no tām uzrakstīšu blogā, Vēstulei ar pielikumu te noteikti jābūt.Read More »
Atmodas laiks ir salīdzinoši nesena vēsture, un tā vietā, lai rakātos vēstures grāmatās, ir iespēja vēl no laikabiedru atmiņu stāstiem uzzināt, kā tad īsti viss notika. Taču vai tiešām viss notika tieši tā, kā mums gribas atcerēties? Atmiņai ir tieksme mainīt notikumus – padarīt spilgtāku to, ko gribas atcerēties, aizkrāsot to, ko negribas, padarīt labo labāku, slikto sliktāku un novilkt skaidrāku robežu starp abiem, kā arī ‘ar atpakaļejošu datumu’ piešķirt cilvēkiem stingrāku pārliecību un uzskatus, kuru aizmetņi varbūt eksistēja, bet varbūt vispār ir ‘aiz matiem pievilkti’, tikai skatoties ar šodienas zināšanām un no šodienas izdevīguma perspektīvas. Tāpēc arī reizēm, atmiņu stāstus klausoties, varētu padomāt, ka ‘toreiz’ visi bija gudri, visi zināja, kā ir patiesībā; visi bija varoņi, neviens nešaubījās, un visi ticēja mērķim un uzvarai.Read More »
Šī grāmata pie manis atnāca nejauši. Varētu pat teikt, nevis es atradu grāmatu, bet tā – mani. Paņēmu to grāmatu maiņas punktā, jo savulaik man ļoti patika M.Kunderas populārākais romāns Nepanesamais esības vieglums. Un tad Joks pavisam negaidīti kļuva par pirmo grāmatu mana projekta Izlasīt Eiropu ietvaros.Read More »
Izlasīt Eiropu 