Cik daudz jūs zināt par Portugāles 20. gadsimta vēsturi? Es pirms aptuveni mēneša pārsteigta atklāju, ka par to nezinu vispār neko! Jā, protams, pirms 20. gadsimta bija Vasko da Gama, lielie ģeogrāfiskie atklājumi, jūrasceļš uz Indiju, kolonijas utt., taču tas bija pavisam cits, daudz senāks laiks. Par 20. gadsimtu zināju vienīgi to, ka Portugāle ir ES un NATO dalībvalsts, viss pārējais – balta lapa!Read More »
Pirms četriem (!) gadiem, kad uzsāku savu Eiropas lasīšanas projektu, tā pieteikumā rakstīju, ka, visticamāk, lasīšu grāmatas par 20.gadsimtu, jo tieši tas bija periods, kas mani interesēja visvairāk. Tomēr laiks ievieš savas korekcijas. Tagad, pēc vairāk nekā pusotru gadu ilga pārtraukuma kopš pēdējā ieraksta blogā, atgriežos ar grāmatu par pavisam citu laiku – Ledus laikmetu. Kas ir mainījies? Pavisam vienkārši – man mājās ir četrgadnieks, kam nu jau pusgadu ir visai noturīga un nopietna interese par ļoti, ļoti seniem laikiem – Lielo Sprādzienu, dzīvības rašanos uz Zemes, vulkāniem, dinozauriem, mamutiem un citām saistītām tēmām. Un, kad bērns gulētejamās pasakas vietā teju katru vakaru prasa stāstīt, kā cilvēki medīja mamutus, mammai kļūst skaidrs, ka ar fragmentārām zināšanām (“Cilvēki medīja mamutus. Tad mamuti izmira.”) pasakas līmeņa stāstījumam nepietiks. Un, ja pēc tam vēl parādās papildjautājumi (“Vai Ledus laikmetā cilvēkiem bija gultas?”, “Vai Ledus laikmetā cilvēki arī tīrīja zobus?”), tad mammai ar steigu jāmeklē laba grāmata (vai vēl labāk – vairākas!), kas sniegtu vajadzīgās atbildes. Un, ziniet, tajā procesā, dienu no dienas atkārtojot un ar jaunām detaļām apaudzējot stāstu par to, kā tad tie Ledus laikmeta cilvēki dzīvoja un kā tika galā ar tiem mamutiem, arī man pašai kļuva trakoti interesanti!Read More »
Es nemēdzu rakstīt “ķeksīša pēc”; man ir pārāk maz brīvā laika, lai to veltītu darāmajam, ko pati neuzskatu par nozīmīgu. Tomēr šī ‘atskaite’ par izlasītās Pļaukas tetraloģijas 3. un 4. grāmatu kaut kādā mērā būs tieši tāda – “ķeksīša pēc” uzrakstīta. Ja nebūtu piedziedājusi visiem pilnas ausis ar slavas dziesmām par abām pirmajām grāmatām, tad par abām pēdējām šajā blogā noteikti nerakstītu.Read More »
Vai zini, kur atradās un ko darīja tavi (vec)vecāki, kad Rīgai un Latvijai pāri gāja Otrais pasaules karš un okupācijas varas īsā laika periodā nomainīja viena otru? Vai tavējie zaudēja īpašumus? Vai pabija čekas pagrabos? Vai sēdēja lopu vagonos ceļā uz Sibīriju? Vai varbūt tavi (vec)vecāki no izvešanas paglābās, bet vilcieni aizveda viņu piederīgos? Kas notika ar aizvestajiem un kas – ar palikušajiem? Kā viņi pēc tam dzīvoja un kā/vai viens otru atkal sameklēja? Varbūt tavējie paspēja aizbēgt uz Rietumiem? Bet varbūt tavi vectēvi karoja frontes pretējās pusēs, gluži kā V.Daudziņa teātra izrādē JRT? Kā viņi tur nonāca?Read More »
Šis sanāk pavisam neplānots ieraksts. Veras Volkēvičas romāna Pļauka 1.grāmata nonāca manās rokās nejauši, un pirmās gandrīz 400 lpp. no šī 530 lpp. biezā ķieģeļa es lasīju aizrautīgi, bet arī ar zināmu skepses piedevu. Bija brīži, kad turpināju vien tāpēc, ka pati autore par grāmatu teikusi:
Lai arī kā tas būtu vai nebūtu, bet viss attēlotais ir tik tiešām redzēts, dzirdēts, piedzīvots un pārdzīvots. Manā uztverē tieši tā un ne citādi.
Tātad sanāk – kaut arī romāns ar izdomātiem tēliem, vēsturiskajam fonam un notikumiem vajadzētu būt īstiem. Turpināju lasīt, jo meklēju un gaidīju romānā šo vēsturisko notikumu attēlojumu – kaut kur taču bija jābūt tam visam, ko autore ir redzējusi, dzirdējusi un piedzīvojusi…Read More »
Turpinu iepazīt mūsu kaimiņu igauņu un vienlaikus arī mūsu pašu vēsturi. Roberta Raida romāns Kad krievi nāk ir jau ceturtā grāmata par Igauniju mana Eiropas lasīšanas projekta ietvaros, un šķiet, ka tā ir arī vislabākā no visām konkrētā laika perioda un tajā dzīvojušo cilvēku sajušanai.
Romāna darbība sākas 1939.gada septembra pēdējās dienās, kad Krievija piespiež Igauniju parakstīt savstarpējās palīdzības paktu, ar kuru Igaunijai jānodod PSRS rīcībā flotes un aviācijas atbalsta punkti. Molotova-Rībentropa pakts jau ir parakstīts, Polija sadalīta; Eiropa Igaunijas palīgā saucienam neatsaucas… Tālāk seko mums no mūsu pašu vēstures labi zināmie notikumi – padomju armijas ienākšana, inscenētas demonstrācijas un fiktīvas vēlēšanas, Igaunijas pievienošana PSRS, poļitruki un ziņotāji, atlaišanas, izformēšanas, pazušanas un aresti, dzīvojamo platību pārrēķināšana, zemes un īpašuma atsavināšana, 1941.gada jūnija izsūtīšanas, kara sākums, nāves bataljoni… Romāna darbība noslēdzas 1941.gada augusta beigās, kad Tallinā ieiet vācieši un Garajā Hermanī atkal uzvijas Igaunijas karogs (kā no vēstures zinām – uz neilgu laiku).Read More »
Tā nu sanāca, ka iepazīšanos ar Kalnu Karabahas konflikta vēsturi sāku nevis ar šo Tomasa de Vāla (Thomas de Waal) grāmatu, kas manā plauktā stāv jau vairākus gadus, bet gan ar visnotaļ akadēmisko O.Geukjian darbu, par kuru savos iespaidos dalījos iepriekšējā ierakstā. Iespējams, būtu vajadzējis šīs grāmatas lasīt otrādā secībā, jo Black Garden ir krietni vien dzīvāka un uzbur lasītājam daudz vieglāk sajūtamu stāstu.Read More »
Sava Eiropas lasīšanas projekta pieteikumā jau minēju, ka, iespējams, savā izziņas procesā atļaušos novirzīties no strikti ģeogrāfiski definētās Eiropas un lasīt un rakstīt arī par teritorijām, kam nav starptautiski atzītas valsts statusa. Kalnu Karabaha ir viena no tādām. Šis reģions atrodas Kaukāzā; Armēniju un Azerbaidžānu, kas gadu desmitiem ilgi strīdas par tiesībām to pārvaldīt, ne visi avoti atzīst par piederīgām Eiropai. Savukārt Kalnu Karabahu par neatkarīgu valsti nav atzinusi neviena valsts.Read More »
Ja neskaita vispārzināmo faktu, ka lasīšanai vienmēr pietrūkst laika, manam Eiropas lasīšanas projektam nākas saskarties ar vēl vienu šķērsli – es galīgi un nemaz neprotu pavirši ‘braukt tēmai pa virsu’, virspusēji to apgrābstīt un skriet tālāk pie nākamās. Vienmēr rodas kāda dziļāka interese, kādi papildjautājumi, kādas norādes – kaut kas, kas aizvirza pamatinteresi krietni vien dziļākos un reizēm arī plašākos ūdeņos un attiecīgi aizved atkal pie jaunām un jaunām grāmatām. Un tā nu izskatās, ka no plāna ‘Divas (Divas! Tikai divas!!) grāmatas katrai valstij’ man tā īsti nekas nesanāks. Tā, lūk, notika ar igauņiem – kad nu reiz esmu tos sākusi lasīt, tad pavisam nejauši pie manis atnāca arī Raimonda Kaugvera romāns Četrdesmit sveces Guntara Godiņa tulkojumā. Un tam nu šajā projektā pavisam noteikti bija jābūt. Read More »
Daži ceļotāji uzskata Angliju par gabalu no Eiropas, bet citi to skaita par salu. Es vislabāk teiktu, ka tā ir pati par sevi atsevišķa pasaule. Laikam tikai aiz taupības iemesliem (jo pasaules visums ir aprobežots, kā mums māca Einšteins un Edingtons) Anglija nav radīta par patstāvīgu planetu.
Izlasīt Eiropu 