- Igaunija
- Daiļliteratūra; Autobiogrāfija; memuāri
- Laika periods: 1939.gada septembris – 1941.gada augusts
Turpinu iepazīt mūsu kaimiņu igauņu un vienlaikus arī mūsu pašu vēsturi. Roberta Raida romāns Kad krievi nāk ir jau ceturtā grāmata par Igauniju mana Eiropas lasīšanas projekta ietvaros, un šķiet, ka tā ir arī vislabākā no visām konkrētā laika perioda un tajā dzīvojušo cilvēku sajušanai.
Romāna darbība sākas 1939.gada septembra pēdējās dienās, kad Krievija piespiež Igauniju parakstīt savstarpējās palīdzības paktu, ar kuru Igaunijai jānodod PSRS rīcībā flotes un aviācijas atbalsta punkti. Molotova-Rībentropa pakts jau ir parakstīts, Polija sadalīta; Eiropa Igaunijas palīgā saucienam neatsaucas… Tālāk seko mums no mūsu pašu vēstures labi zināmie notikumi – padomju armijas ienākšana, inscenētas demonstrācijas un fiktīvas vēlēšanas, Igaunijas pievienošana PSRS, poļitruki un ziņotāji, atlaišanas, izformēšanas, pazušanas un aresti, dzīvojamo platību pārrēķināšana, zemes un īpašuma atsavināšana, 1941.gada jūnija izsūtīšanas, kara sākums, nāves bataljoni… Romāna darbība noslēdzas 1941.gada augusta beigās, kad Tallinā ieiet vācieši un Garajā Hermanī atkal uzvijas Igaunijas karogs (kā no vēstures zinām – uz neilgu laiku).Read More »
Ja neskaita vispārzināmo faktu, ka lasīšanai vienmēr pietrūkst laika, manam Eiropas lasīšanas projektam nākas saskarties ar vēl vienu šķērsli – es galīgi un nemaz neprotu pavirši ‘braukt tēmai pa virsu’, virspusēji to apgrābstīt un skriet tālāk pie nākamās. Vienmēr rodas kāda dziļāka interese, kādi papildjautājumi, kādas norādes – kaut kas, kas aizvirza pamatinteresi krietni vien dziļākos un reizēm arī plašākos ūdeņos un attiecīgi aizved atkal pie jaunām un jaunām grāmatām. Un tā nu izskatās, ka no plāna ‘Divas (Divas! Tikai divas!!) grāmatas katrai valstij’ man tā īsti nekas nesanāks. Tā, lūk, notika ar igauņiem – kad nu reiz esmu tos sākusi lasīt, tad pavisam nejauši pie manis atnāca arī Raimonda Kaugvera romāns Četrdesmit sveces Guntara Godiņa tulkojumā. Un tam nu šajā projektā pavisam noteikti bija jābūt. 
Vēstures grāmata, kuras autors raksta pats par savas valsts vēsturi, var būt ļoti laba, bet var sanākt arī nepavisam ne laba. Šāda autora priekšrocība ir savas tautas mentalitātes, domāšanas veida un vēstures uztveres labāka izpratne un sajušana, nekā tas parasti iespējams cilvēkam no malas. Un, ja vēl šim autoram ir vēsturnieka izglītība, akadēmiskā darba stāžs vai vienkārši spēja pietiekami distancēties no personīgā viedokļa un attieksmes, lai maksimāli objektīvi atlasītu un pietiekami lietišķi un strukturēti pasniegtu faktus, tad grāmata var sanākt vienkārši izcila. 
Atmodas laiks ir salīdzinoši nesena vēsture, un tā vietā, lai rakātos vēstures grāmatās, ir iespēja vēl no laikabiedru atmiņu stāstiem uzzināt, kā tad īsti viss notika. Taču vai tiešām viss notika tieši tā, kā mums gribas atcerēties? Atmiņai ir tieksme mainīt notikumus – padarīt spilgtāku to, ko gribas atcerēties, aizkrāsot to, ko negribas, padarīt labo labāku, slikto sliktāku un novilkt skaidrāku robežu starp abiem, kā arī ‘ar atpakaļejošu datumu’ piešķirt cilvēkiem stingrāku pārliecību un uzskatus, kuru aizmetņi varbūt eksistēja, bet varbūt vispār ir ‘aiz matiem pievilkti’, tikai skatoties ar šodienas zināšanām un no šodienas izdevīguma perspektīvas. Tāpēc arī reizēm, atmiņu stāstus klausoties, varētu padomāt, ka ‘toreiz’ visi bija gudri, visi zināja, kā ir patiesībā; visi bija varoņi, neviens nešaubījās, un visi ticēja mērķim un uzvarai.
Izlasīt Eiropu 