• Portugāle
• Vēsture, biogrāfija
• Laika periods: 20. gadsimts

Cik daudz jūs zināt par Portugāles 20. gadsimta vēsturi? Es pirms aptuveni mēneša pārsteigta atklāju, ka par to nezinu vispār neko! Jā, protams, pirms 20. gadsimta bija Vasko da Gama, lielie ģeogrāfiskie atklājumi, jūrasceļš uz Indiju, kolonijas utt., taču tas bija pavisam cits, daudz senāks laiks. Par 20. gadsimtu zināju vienīgi to, ka Portugāle ir ES un NATO dalībvalsts, viss pārējais – balta lapa!

Un tad notika tā, kā man daždien mēdz gadīties – izlasīju labu romānu, Paskāla Mersjē Nakts vilciens uz Lisabonu, kurā galvenais varonis dodas uz Portugāli, lai iepazītos ar kāda portugāļa dzīvesstāstu, taču šī cilvēka dzīve nav izraujama no vēsturisko notikumu konteksta. Romāns ir lielisks jau pats par sevi, bet manu interesi īpaši rosināja atklājums, ka, izrādās, arī Portugāle 20. gadsimta vidū ir bijusi autoritāra valsts ar diktatoru, slepenpoliciju, pretošanās kustību, cenzūru utt. Zināju par Franko režīmu turpat blakus Spānijā, taču par Salazara režīmu Portugālē, šķiet, neko nebiju lasījusi. Tā nu, pabeigusi Mersjē romānu, steidzu labot robus savās zināšanās un meklēju grāmatu par Portugāles 20. gadsimta vēsturi un diktatoru Antoniu di Oliveira Salazaru.

Britu profesora un politologa Toma Galahera grāmata Salazar: The Dictator Who Refused to Die šķita labākā no pieejamajiem variantiem. Latviski, protams, par Salazaru neviens grāmatas nav ne rakstījis, ne tulkojis, bet arī angļu valodā izsmeļošu un puslīdz objektīvu darbu, šķiet, nav īpaši daudz. Galahera darbs ir samērā nesens (2020.gads), kas manā skatījumā dod autoram labu perspektīvu (gan laika, gan ģeogrāfisko distanci no aprakstītajiem notikumiem) un iespēju iekļaut notikumus plašākā kontekstā.

Katrā ziņā man patika, sevišķi – proporcija starp paša Salazara biogrāfijas un viņa režīma faktiem no vienas puses un reģionālās un globālās vēstures kontekstu no otras puses.

Paša Salazara tēlojums ir ļoti cilvēcīgs. Ja tic Galaheram, tad Salazars nav bijis no asiņainajiem, varaskārajiem diktatoriem, bet gan no sirds ticējis, ka demokrātija ‘nestrādā’, tāpēc varai jākoncentrējas lemtspējīgas elites rokās. (Lasot par Pirmās Republikas laiku, kad Portugālē 16 gados (1910-1926) nomainījās 45(!) valdības, viņu viegli saprast.) Un tā nu viņš devies glābt savu valsti. Vispirms kā finanšu ministrs, vēlāk jau – kā premjers ar ļoti plašām pilnvarām, saglabājot šo amatu no 1932. līdz 1968. gadam un sevi visu veltot darbam un valstij (Salazaram nav bijis ne ģimenes, ne plašu īpašumu vai lielu bagātību vai dārgu, ekstravagantu hobiju).

Grāmatā var uzzināt gan par dažādām Portugāles iekšpolitikas peripetijām, gan par to, kā Salazara vadībā Portugālei izdevās neiesaistīties 2. pasaules karā. Uzzinām, kādas attiecības Salazara Portugālei bija ar citiem Eiropas līderiem (Franko, Musolīni, Hitleru), kādas – ar Lielbritāniju un ASV, kāpēc Portugāle iestājās NATO, bet Salazara laikā atteicās pievienoties Eiropas Savienībai, kāda bija Portugāles koloniālā politika Salazara laikā utt.

Man ļoti patika. Jūtos kļuvusi par kripatiņu zinošāka, bet Goodreadā vienu zvaigznīti tomēr ‘noskaudu’, jo ar kādu smadzeņu stūrīti tomēr grūti līdz galam noticēt, ka diktators var būt bijis tik pozitīvs tēls, kādu šo ‘mālē’ Galahers.