• Lielbritānija
• Ceļojuma piezīmes
• Laika periods: 1920.gadi

Daži ceļotāji uzskata Angliju par gabalu no Eiropas, bet citi to skaita par salu. Es vislabāk teiktu, ka tā ir pati par sevi atsevišķa pasaule. Laikam tikai aiz taupības iemesliem (jo pasaules visums ir aprobežots, kā mums māca Einšteins un Edingtons) Anglija nav radīta par patstāvīgu planetu.

Sākotnēji nebiju domājusi savā Eiropas lasīšanas projektā ietvert arī ceļojumu piezīmes, jo tūristiem tomēr parasti ir iespēja redzēt tikai fragmentus un tvert tikai atsevišķus mirkļus apmeklētās vietas dzīvē. Šāds skats no malas nedod precīzu un pilnīgu priekšstatu ne par vietu, ne par cilvēkiem un pārāk bieži riskē iestigt stereotipos, redzēt tikai virspusējo un tādējādi līdz galam nesaprast, pārprast un rezultātā radīt nepareizu priekšstatu par apspriežamo tēmu arī lasītājam.

Un tomēr.

Kaut arī Karels Čapeks Lielbritānijā pabija tikai īslaicīgi un tikai kā ceļotājs, viņa vēstuļu formā rakstītās piezīmes man uzbūra tik spilgtu Anglijas un angļu tēlu, kas turklāt saskanēja ar pašas redzēto un citos avotos lasīto, ka gluži vienkārši nevarēju nolikt grāmatu malā, neuzrakstījusi par to.

Lielbritānija ir sala ne tikai kā ģeogrāfisks objekts. Tās ģeogrāfiskā nošķirtība no pārējās Eiropas šķiet ietekmējusi arī to, kā briti uztver sevi un apkārtējo pasauli un veido attiecības ar to. Mēs to šobrīd labi redzam un jūtam kaut vai bēdīgi slavenā Brexita dēļ. Sava ceļojuma laikā pirms gandrīz gadsimta (1924.gadā) šo Anglijas atšķirību un daudzās dīvainības pamanījis arī K.Čapeks, čehu rakstnieks un šajā gadījumā – tūrists no kontinentālās Eiropas. Viņa skatījums uz redzēto un pieredzēto, manuprāt, ir vienkārši izcils – trāpīgs, niansēti precīzs, ar fantastisku, labdabīgu humoru, kas izpaužas arī autora zīmējumos, un – kas nav mazsvarīgi – tiek pasniegts bez kritikas (es sev saku, ja anglis šādās un līdzīgās lietās jūtas labi, kas mums citām tautām tur par daļu?).

Bet, pirms ejam tālāk, divas piezīmes:

1) K.Čapeks grāmatā tiešām lielākoties runā tieši par Angliju, nevis citām Lielbritānijas daļām. Ir dažas vēstules no Skotijas, viena – no Velsas un viena, kurā viņš stāsta, kā viņam nav izdevies aizbraukt uz Īriju, jo mūsējie turp nebrauc. Viņam pat nav izdevies nevienā grāmattirgotavā atrast Īrijas ceļvedi, kā rezultātā Īrija K.Čapekam tā arī palikusi Terra Incognita.

Tāpēc es nemēģināšu šifrēt un nodalīt, kurā gadījumā domāta visa Lielbritāniju un kurā – tikai viena tās daļa, bet, runājot par K.Čapeka novēroto, turpināšu lietot terminu ‘Anglija’, kā tas lietots grāmatā.

2) Par tulkojumu. Manās rokās nonāca visai padzīvojis šīs grāmatas latviskais izdevums (izd. Grāmatu zieds, 1939.gads; Valda Grēviņa rediģēts tulkojums). Līdz ar to papildus K.Čapeka garšīgajai valodai man bija iespēja izbaudīt arī trīsdesmito gadu latviešu valodu, kurā pārāk bieži nav nācies lasīt. Uzskatu to par grāmatas pievienoto vērtību, izgaršoju, izbaudīju un arī šeit ievietotajos daudzajos citātos neesmu neko mainījusi.

Un nu beidzot pie lietas. Kāda tad pirms teju 100 gadiem bija Anglija K.Čapeka skatījumā?

K.Čapeks Angliju redz kā neatrisināmu pretrunu, paradoksu un noslēpumu pilnu zemi:

Tā ir visskaistākā un arī visneglītākā no visām zemēm, ko esmu redzējis. Tā attīstijusi visniknāko moderno industrialismu un pie tam uzglabājusi vispirmatnējāko bukolisko dzīvi. Tā ir visdemokratiskākā no visām tautām un tomēr tur cieņā visvecākās aristokratiskās paliekas. Tā ir vienā laikā puritāniski nopietna un bērnišķi jautra. Tai ir sevī visvairāk tolerances un tai pašā laikā visvairāk aizspriedumu.

Savukārt, runājot par pašiem angļiem, K.Čapeks uzsver to īpatnējo salinieku domāšanas veidu un pasaules uztveri, kas ikdienā ir novērojams ielas dzīvē (vai drīzāk – tās neesamībā) un angļu privātās vs. publiskās dzīves organizācijā:

Londonas iela ir tikai tāds kanalis, pa kuru plūst dzīve, lai drīz tiktu mājā. Uz ielas nedzīvo, neskatas apkārt, nesarunājas, nestāv un nesēd; pa ielām tikai steidzas.

Caurmēra cilvēks brauc uz māju un lasa avīzi, neskatīdamies ne uz labo, ne uz kreiso pusi.

Pie mums tikai jāizbāž galva pa logu, lai jau tiktu uz ielas. Bet anglim māja no ielas nodalīta ne tikai ar loga priekškaru, arī ar dārziņu un režģu sētu, efejām, zāles laukumu un dzīvžogu, klabekli pie durvīm un sensenu tradiciju. Angļa mājai vajaga būt dārziņam, jo iela viņam nav vērā ņemams un tīkams parks; dārzā viņam vajaga būt savām īpatām šūpulēm un savam rotaļlaukumam; jo angļa mājai iela nav ne rotaļlaukums, ne slidotava.

Ja daudzviet grāmatā K.Čapeks savus vērojumus pasniedz ar ļoti garšīga un labi dozēta humora piedevu, tad par šo tēmu gan viņš dalās arī nopietnās pārdomās, sevišķi attiecībā uz to, kā angļu salinieku mentalitāte ietekmē viņu attiecības ar pārējo pasauli:

Kamēr briti paliek salinieki Anglijā, tikmēr tā ir viņu pašu lieta. Ļaunāk jau tas, ka viņi ir salinieki arī visur citur pasaulē, lai dzīvotu, kur dzīvodami. (..) Šī kuģinieku, ceļinieku un kolonistu tauta nevar tikt ārā no Anglijas, bet visur, vai nu uz ekvatoru, vai uz ziemeļpolu braukdama, ved līdzi Angliju. Tā nekad nespēj tuvoties citām tautām un to dzīvei. (..) Dzīvodama citas tautas vidū, tā turas bailīgi malā, apskata gan turienes gleznas un architekturu un uzrāpjas visaugstākajos kalnos, bet nepiedalas turienes dzīvē, neakceptē turienes priekus un nespēj nostāties uz turienes zemes.

Kopumā, lasot K.Čapeka vērojumus un pārdomas, šķiet, ka šo 100 gadu laikā Anglija un angļi gandrīz nemaz nav mainījušies – lūk, cik liela nozīme ir gadsimtiem senām un stiprām tradīcijām! Viņš ir pamanījis gan Londonas vienādās ielas ar vienādajām, kā fabrikā uz konveijera lentes štancētajām mājām, gan parkus ar milzumlielajiem, vecajiem kokiem, kas šķiet tik iederīgi Anglijas gadsimtu seno tradīciju atmosfērā:

Es ticu, ka tie uztur aristokratiskas tieksmes, historismu, konservatismu, aizsargmuitas, golfu, lordu namu un citas savādas un vecas lietas.

Viņš sajūsminās par to, ka Anglijā cilvēkiem atļauts staigāt pa zālienu (izrādas, ka te cilvēku neuzskata par nekrietnu kaitekli), un iegrimst filosofiskās pārdomās par šādas brīvības ietekmi uz cilvēka dabu:

Man šķiet, ka Anglija izveidojusies par brīvības zemi tāpēc, ka tur atļauts staigāt pa zāles laukumiem. Varbūt tāpēc arī Anglijas vēsturē tik maz revoluciju, ka briti vienmēr varējuši apmierināt savu brīvības instinktu, staigādami pa pļavām.

K.Čapeks spilgti apraksta gan Londonas nabadzīgo daļu Īstendu, lietojot atslēgas vārdus ‘bezgalīgs’ un ‘bezcerība’, gan universitātes pilsētas Kembridžu un Oksfordu (Šķiet, to nolūks nav audzināt mācītus arodniekus, bet kungus.). Viņš apmeklē gan rūpnieciskās ostas pilsētas, gan mazas katedrāles pilsētiņas, kuru centrālais objekts ir ne visai daiļas katedrāles, un, protams, jūsmo par Anglijas un Skotijas lielākoties lauksaimniecības neskarto dabu – pļavām, laukiem, kalniem, dzīvžogiem abpus ceļam, aitām u.c. Izteiksmīgie dabas apraksti tā vien aicina aut kājas un doties klejojumos.

Tomēr visvairāk mani pārsteidza nodaļa (vēstule) par satiksmi, metro un sastrēgumiem – tā lasās, kā tikai vakar rakstīta, kaut arī pagājuši jau 100 gadi un transportlīdzekļu un cilvēku skaits Londonā šajā laikā taču ir tikai audzis. Par cilvēku skaitu K.Čapeks saka: te esot septiņi ar pusmiljona, bet es viņus neesmu skaitijis; Vikipēdija pašreizējo Londonas iedzīvotāju skaitu uzrāda kā tuvu 9 miljoniem. Ne vienu, ne otru skaitli nepārbaudīju un arī datus par transportlīdzekļu skaitu toreiz un tagad nemeklēju, bet ļoti labi varu izjust apdullinošās, paralizējošās šausmas, ar kādām K.Čapeks apraksta gan agresīvo un steidzīgo Londonas virszemes transporta plūsmu, gan daudzos tuneļus, gaiteņus, liftus, eskalatorus un braucienu metro. Tas viss ir tieši tāds pats arī šodien.

Un sastrēgumi, sastrēgumi… Par spīti K.Čapeka (cerīgajām?) prognozēm par alternatīvām satiksmes organizēšanas iespējam, arī šajā jomā 100 gadu laikā nekas nav būtiski mainījies:

Un dažreiz tas viss nostāv apmēram pusstundu: vienkārši tāpēc, ka tā visa ir daudz par daudz. Kaut kur Čēringkrosā sametas mezgls, un iekam to atšķetina, braucamās ierīces sarindojas no bankas līdz kādai vietai aiz Bromtonas, un jūs pa to laiku varat savā braucenī pārdomāt, kā izskatīsies pēc divdesmit gadiem. (..) Līdz šim vēl nav izšķirts, vai tad staigās pāri jumtiem, vai arī zem zemes; bet tā ir droša lieta, ka pa zemi vairs nevarēs, kas ir vērā ņemams modernās civilizacijas sasniegums. 

K.Čapeka trāpīgie vērojumi ietver arī piezīmes par angļu dzīvesveidu un tradīcijām. Viņš prot skaisti pasmaidīt par lietām, kas iebraucējam Anglijā liekas īpaši savādas, bet vienlaikus arī tās ļoti precīzi raksturot. Un te nu es vienkārši sabēršu kaudzi spilgtu un trāpīgu citātu, kas, manuprāt, nekādus komentārus neprasa:

Es saku, ja mums būtu tik veci atzveltņi, tad mums būtu arī tradicijas. Mūsu tradicijas nav tik vecas un, galvenais, nedibinas uz tik veciem atzveltņiem; tā kā tām nav kur atsēsties, tad tās karājas gaisā.

Dabai te ir tieksme uz ārkārtīgu pinkainību, spurainību, apaudzību, vilnainību, sarainību un visāda veida matiem. Tā, piemēram, angļu zirgiem pie kājām ir pinkas veselām saujām un slotām, un angļu suņi nav nekas cits kā smieklīgi spalvu kušķi. Ikkatru dienu skuj tikai angļu mauriņu un angļu džentlmeni.

Džentlmenis, tas ir noteikts klusējuma, izpalīdzības, cienīguma, sporta, avīzes un godīguma apvienojums. (..) nekad viņi nezina cits citam ko teikt, vislielākais ja kādreiz kaut ko par laiku. (..) Viņu tieksme klusēt ir tik stipra, ka viņi pat publiski nelamājas par valdību, vilcienu vai nodokļiem.

…angļu svētdiena, piemēram, ir drausmīga. (..) Nezinu, kādas neizsakamas vainas dēļ tas Kungs Anglijai piespriedis šo iknedēļas svētdienas sodu.

Eksiteras svētdiena ir tik pamatīga un svēta, ka pat baznīcas ir slēgtas, un attiecībā uz miesas labklājību jāsaka, ka ceļotājam, kam netīk auksti kartupeļi, jāiet gulēt tukšu vēderu.

Angļu virtuve ir divējāda: labā un caurmēra virtuve. Labā angļu virtuve ir tā pati franču virtuve. Caurmēra virtuve caurmēra viesnīcās caurmēra angļiem pa labai tiesai noskaidro angļu nerunātību un drūmumu. Neviens nevar starot un trallināt, gremodams ar velnišķām sinepēm apziestu pressed beef’u. Neviens nevar skaņi līksmot, lobīdams no zobiem tapiokas pudiņu. (..) ja viņš trīsreiz dienā mērcējis savu kuņģi ar melnu tējas ādmiņviru, un kad viņš dzēris skābeno silto alu.

…angļu grāmatai vajaga būt vismaz četri simti lappušu lielai.

Visbeidzot, vēl viena tēma, ko gribas šeit pieminēt, – Lielbritānija kā koloniālā lielvalsts. K.Čapeks nedaudz pieskaras tai, runājot par lauksaimniecības gandrīz neskartajiem laukiem – angļi var atļauties savus tīrumus neart, jo pārtiku ieved no kolonijām:

Jā, mīļo tēvoci, darbs laikam te neatmaksājas. Jums jāzina, ka kvieši nāk no Austrālijas un cukurs no Indijas un kartupeļi no Afrikas vai no citurienes; jums jāzina, mīļo tēvoci, ka te vairs nav zemnieku, te viss ir tikai dārzs. (..) Anglijas lauki nav darbam, tikai acīm. Tur viss zaļo kā parks un ir neskarts kā paradīze.

Bet vairāk par Lielbritānijas attiecībām ar tās kolonijām K.Čapeks runā nodaļā (vēstulē), kas veltīta Britu impērijas izstādei (British Empire Exhibition, 1924.-1925.g.). Pēc tās apmeklējuma viņš dalās ne tikai iespaidos par apmeklētāju drūzmu, bet arī drūmās pārdomās par koloniālo impēriju, kas ekspluatē pakļautās tautas un tā vietā, lai novērtētu milzīgo kultūru dažādību savā teritorijā (vislielākai koloniju valstij nav īsta etnografiska muzeja), pamazām izdzēš šo tautiņu unikālās identitātes un kultūras:

Nav vairs īstās tautas mākslas; Beninas nēģeris no ziloņkaula izgriež tādas figuras, it kā būtu beidzis Minchenes mākslas akademiju, un ja jūs viņam iedosiet koka gabalu, viņš no tā izgriezīs klubsēdekli. Ak jā, viņš taču vairs nav mežonis, bet – kas tad īsti? Jā gan, viņš pārvērties civilizētās rūpniecības kalpotājā.

Šī, šķiet, arī bija vienīgā specifiski vēsturiskā tēma visā grāmatā. Pārējie vērojumi tikpat labi varētu attiekties arī uz šodienu, uz mūsdienu Lielbritāniju un britiem. Līdz ar to nevarētu teikt, ka es no šīs grāmatas būtu uzzinājusi daudz jauna par Lielbritānijas vēsturi.

K.Čapeka darbs Dīvainā Anglija vairāk atbilstu citam mana Eiropas lasīšanas projekta mērķim – labāk iepazīt Eiropas tautas, to pasaules uztveri, dzīvesveidu un tradīcijas. Tomēr K.Čapeks Anglijā ir vērotājs no malas un lasītājam var piedāvāt tieši to pašu, ko varētu piedāvāt es vai jūs, vai jebkurš cits ceļotājs – tikai skatu no malas uz visām šīm tēmām (kaut arī K.Čapeka sniegumā tas viss, protams, lasās daudz garšīgāk, nekā to jebkad spētu uzrakstīt es vai lielākā daļa citu vērotāju). Turklāt tēmas, par ko K.Čapeks raksta, un viņa novērotās angļu ‘dīvainības’ lielākoties ir visai labi zināmas un bieži ‘aprunātas’ arī citur populārajā kultūrā. Tādējādi par grāmatas saturisko kvalitāti per se nešauboties dodu tai piecas Goodreads zvaigznes un ļoti rekomendēju izlasīt ikvienam garšīgu stāstu mīlētājam. Tomēr sev ‘pieķeksēju’, ka esmu izlasījusi ļoti labu kontinentālā eiropieša skatījumu uz Lielbritāniju un britiem, bet, lai tos labāk saprastu, derētu palasīt arī kādu pašu britu sarakstītu darbu.