• Igaunija
• Vēsture
• Laika periods: no aizvēstures līdz 1992.gadam

Vēstures grāmata, kuras autors raksta pats par savas valsts vēsturi, var būt ļoti laba, bet var sanākt arī nepavisam ne laba. Šāda autora priekšrocība ir savas tautas mentalitātes, domāšanas veida un vēstures uztveres labāka izpratne un sajušana, nekā tas parasti iespējams cilvēkam no malas. Un, ja vēl šim autoram ir vēsturnieka izglītība, akadēmiskā darba stāžs vai vienkārši spēja pietiekami distancēties no personīgā viedokļa un attieksmes, lai maksimāli objektīvi atlasītu un pietiekami lietišķi un strukturēti pasniegtu faktus, tad grāmata var sanākt vienkārši izcila. No otras puses, šādam autoram, protams, ir daudz grūtāk saglabāt objektivitāti (cik nu tāda vispār ir iespējama) nekā, piemēram, pētniekam, kam konkrētās valsts konkrētais vēstures posms ir doktora disertācijas tēma, taču personīgas emocionālās saiknes ar konkrēto valsti nav. Ja šim autoram ir grūti atturēties no savas attieksmes paušanas, ja viņam ir kāda ar valsts vēsturi saistīta personīga sāpe vai kaut vai ja viņš aktīvi darbojas politikā, kas parasti galīgi nav objektīva, tad grāmata var sanākt tendencioza un pat reālos vēsturiskos faktus kropļojoša.

Reins Tāgepera ir igaunis, kas uzaudzis emigrācijā, ilgus gadus dzīvojis okeāna otrā krastā un tur izveidojis pietiekami iespaidīgu akadēmisko karjeru. Igauniju pametis Otrā pasaules kara laikā, vēl puika būdams, viņš tajā atgriezās tikai 1991.gadā un nekavējoties iesaistījās politikā, lai piedalītos atjaunotās Igaunijas valsts nākotnes veidošanā – darbojās Konstitucionālajā asamblejā un 1992.gadā pat kandidēja prezidenta vēlēšanās. Līdz ar to viņa rakstītajai grāmatai bija potenciāls iekļūt gan izcilo, gan tendenciozo kategorijā, un, jāsaka, lasot man nereti gribējās to ierindot te vienā, te otrā.

Grāmata Estonia: Return to Independence ir izdota 1993.gadā, pavisam neilgi pēc Igaunijas neatkarības atgūšanas, kad, protams, emocijas joprojām vēl bija sakāpinātas. Tā aptver laiku no aizvēstures līdz 1992.gada sākumam un simboliski noslēdzas ar Igaunijas uzņemšanu ANO. Jau ievadā R.Tāgepera brīdina, ka šis nav sausi akadēmisks darbs. Un tāds tas patiešām nav. Lietišķi un strukturēti fakti mijas ar epizodēm no R.Tāgeperas personīgās pieredzes (slēpšanās rudzu laukā no krievu karavīriem Otrā pasaules kara laikā; epizodiskos dzimtenes apmeklējumos pieredzētais padomju okupācijas gados u.c.) un viņa pārdomām par Igaunijas vietu pasaulē. Nodaļu beigās ir piezīmes un atsauces uz izmantotajiem avotiem, bet grāmatas beigās – pietiekami plašs literatūras saraksts.

Papildus interesantajai autora biogrāfijai, kas lika domāt, ka grāmata būs vērtīga, viens no iemesliem, kādēļ savam projektam izvēlējos tieši šo grāmatu, bija arī tās satura sadalījums. Laika posmam pirms 20.gadsimta ir veltītas tikai dažas vispārīgas nodaļas, bet 58.lappusē (no apm.230) autors jau ir ticis līdz Molotova – Ribentropa paktam, un nedaudz vairāk kā puse grāmatas ir veltīta notikumiem kopš 1980.gada – tieši tas, ko meklēju pēc Reina Rauda Perfektā teikuma nāves izlasīšanas, lai iegūtu labāku priekšstatu par atmodas gadiem Igaunijā.

Tomēr kaut kādā ziņā man nodaļas par laiku līdz padomju okupācijai patika pat labāk nekā turpmākās, jo tās bija ievērojami lietišķākas un objektīvākas – labi strukturēts faktu izklāsts, turklāt ar pietiekamu ģeogrāfisko un vēsturisko kontekstu, lai arī pilnīgam nezinātājam parādītu Igaunijas vietu pasaules kartē un vēsturē. Tālāk, runājot par okupācijas laiku, ieskaitot atmodas periodu, tekstā aizvien vairāk bija jūtama autora subjektīvā attieksme. Nē, darbs nevienā brīdī nelikās klaji populistisks vai apzināti maldinošs, taču labi jūtamais emocionālais piesitiens brīžiem lika lasīto uztvert mazliet piesardzīgi, pieļaujot iespēju, ka varbūt fakti tikuši atlasīti un pasniegti ne gluži tik objektīvi, cik man to gribētos. Var jau, protams, saprast autoru – igauņi no Molotova – Ribentropa pakta, padomju okupācijas, deportācijām, pārkrievošanas, smadzeņu skalošanas un citiem padomju ‘labumiem’ ir cietuši tikpat daudz, cik latvieši, tāpēc, rakstot par šīm gan personīgi, gan visai tautai sāpīgajām tēmām, ir grūti emocionāli distancēties un pasniegt informāciju lietišķi, objektīvi un nevienu ne par ko nevainojot. Un tomēr. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas tā vien prasās izlasīt vēl kādu darbu par šo pašu tēmu, lai rastos sajūta, ka esmu guvusi puslīdz objektīvu ieskatu Igaunijas vēsturē.

No šodienas perspektīvas interesantas un brīžiem smaidu raisošas bija ievadošās un noslēguma nodaļas, kurās R.Tāgepera dalās pārdomās par Igaunijas vietu pasaulē ‘šodien un turpmāk’ – par to, vai Igaunijai izdosies saglabāt neatkarību, kādas būs tās attiecības ar Rietumvalstīm un Krieviju, Igaunijas īpašā ‘niša’ pasaulē, attiecības starp etniskajām grupām utt.

Neapšaubāmi viena no šīs grāmatas lielākajām vērtībām ir autora plašās zināšanas pasaules vēsturē, politikā un starptautiskajās attiecībās un viņa spēja neiecentrēties uz notikumiem ‘savā pagalma stūrītī’, bet gan skatīties uz tiem no plašākas, pat globālas perspektīvas. Tās ļāvušas viņam, stāstot par Igaunijas vēsturi, sniegt plašu reģionālo un globālo kontekstu dažādiem notikumiem, gan arī salīdzinājumam izmantot piemērus no Eiropas un Āfrikas valstu, kā arī ASV vēstures. Bieži paralēli notikumiem Igaunijā minēti gan notikumi abās pārējās Baltijas valstīs un Somijā, gan notikumi Maskavā un citās PSRS republikās. Tādējādi R.Tāgepera veic ļoti labu skaidrojošo darbu un palīdz lasītājam, kas toreiz, 90.gadu sākumā, iespējams, Igaunijas vārdu dzirdēja pirmoreiz, iekļaut Igauniju (un visu Baltijas reģionu) kopējā pasaules kartē, kā arī saprast Igaunijas perspektīvu dažādos jautājumos. Piemēram, lūk, šāds īss kopsavilkums par atšķirībām Rietumvalstu un Baltijas valstu perspektīvā starpkaru periodā:

For the peoples on the eastern shores of the Baltic Sea, World War I began as a Russian-German war and ended as a war of independence. From their viewpoint, the constellations and events at the western front were as secondary as the eastern front was for the Americans and West Europeans. The same can be said about World War II that quashed Baltic independence and imperiled the Finnish. Meanwhile, between the wars, the newly independent nation-states were an end by themselves to the nations concerned, whereas the Western world viewed them mainly as a cordon sanitaire against Soviet communism and, later, a weak link in the anti-Nazi defenses. The Baltic nations all too easily assumed that their survival was somehow in the interest of the West, but the Western powers equally easily assumed that the prime role of the Baltic nations was support of Western policies rather than their own survival.

Ar šo plašo, pat globālo perspektīvu, kas man šķita ideāla, lai pilnīgi nezinošam Rietumvalstu lasītājam radītu priekšstatu par Igauniju un Baltiju kopumā, neveikli kontrastē kāda cita nianse – manuprāt, pārmērīgais ‘informācijas troksnis’, kas sevišķi izteikts ir tieši grāmatas otrajā daļā. Brīžiem lielais daudzums sīku faktu (uzvārdu, gadskaitļu u.tml.) tik ļoti sadrumstalo stāstījumu, ka grūti aiz tā pamanīt ‘kopējo bildi’. Nu, piemēram, man pilnīgi pietiktu zināt faktu, ka Igaunijā mežabrāļi pastāvēja līdz pat 1978.gadam, kad pēdējais no tiem izdarīja pašnāvību tā vietā, lai padotos varasiestādēm. Nosaukt viņa vārdu, uzvārdu, kā arī dzimšanas un miršanas (!) gadus šādā neliela apjoma vispārīgā darbā par VISU Igaunijas vēsturi, manuprāt, bija pilnīgi lieki. Un, ja tā padomā, iespējams, ‘kopējā bilde’ daudz nezaudētu arī, ja nebūtu minēts pašnāvības fakts un tās veids. Es saprotu, ka Igaunija ir maza valsts, tai katrs cilvēks ir vērtība un katrs, kurš kaut ko darījis kopējās lietas labā (vai pret to) ir pelnījis, lai viņu sauc vārdā un atceras. Tomēr, ja tiek nosaukts vārdā KATRS disidents un sīki analizēti visi atjaunotās Igaunijas valsts politisko grupējumu un līderu atbalsta reitingi, tad stāsta virzība nobremzējas, pazūd tā loģiskais pavediens un es iestrēgstu nebeidzamu uzvārdu un skaitļu mudžeklī, kam tā vien gribas pāršķirt pāri. Var jau būt, ka šī ‘kopējās bildes’ pazaudēšana sīkumos ir tikai mana individuālā uztveres īpatnība, tomēr, ja autora iecerētā mērķauditorija ir Rietumvalstu lasītājs, kas par Igauniju līdz šim nav dzirdējis, pieļauju, ka šim lasītājam šāds detaļu daudzums liksies vēl mulsinošāks.

Vienlaikus gan gribas piebilst, ka daļa sīko detaļu man likās ļoti jaukas un iederīgas. Kaut vai piemēram fakts, ka sarežģītā ekonomiskā stāvokļa dēļ Igaunija, iespējams, bija vienīgā valsts, kas ekonomēja uz pastmarku perforāciju – līdz 1922.gadam tās vajadzēja atdalīt ar šķērēm. Tāda jauka nianse, kas labi ilustrē ‘kopējo bildi’ un palīdz to atcerēties.

Galu galā, ko tad es ieguvu no šīs grāmatas?

Pirmkārt, daudz labāk sapratu daudzas atsauces Perfektā teikuma nāvē – uz nakts dziesmu svētkiem, Pilsoņu komitejām, Tautas frontes kongresu, kā arī uz sadrumstalotajiem brīvības cīnītāju grupējumiem ar atšķirīgajiem mērķiem utt. Nav jau tā, ka bez šīm zināšanām es kaut ko būtisku romānā nebūtu sapratusi, bet, manuprāt, vēsturiskā fona zināšana palīdz labāk izprast romāna varoņu domu gājienu un rīcību.

Otrkārt, vairāk piedomāju par kopīgo un atšķirīgo Igaunijas un Latvijas vēsturē, un, protams, uzzināju jaunas Igaunijas vēstures epizodes. It kā jau zināju, ka Igaunijas un Latvijas vēstures ceļi bieži bijuši ļoti līdzīgi, sevišķi 20.gadsimta otrajā pusē, tomēr man bija jaunums, piemēram, fakts, ka Igaunijā – tieši tāpat kā Latvijā – 1934.gadā apvērsuma rezultātā demokrātisku valsts pārvaldes iekārtu nomainīja autoritārs režīms, kas bija pie varas līdz pat PSRS okupācijai. Turklāt igauņi to izdarīja jau pāris mēnešus pirms Kārļa Ulmaņa.

Uzzināju diezgan daudz arī par atmodas laika notikumu hronoloģiju visās trīs Baltijas valstīs. Līdz šim nebiju domājusi par to, kad un kā notikumi attīstījās mūsu kaimiņvalstīs salīdzinājumā ar Latviju (kur vispirms nodibinājās Tautas fronte, kur agrāk tika atjaunots valsts karogs un valsts valodas statuss pamatnācijas valodai, kura pirmā deklarēja neatkarības atjaunošanu  utt.) un cik lielā mērā notiekošais visās trīs valstīs bija savstarpēji koordinēts, cik lielā mērā tās viena no otras ietekmējās un cik bieži nonāca pie tiem pašiem (vai atšķirīgiem) risinājumiem neatkarīgi viena no otras. Šī grāmata šo hronoloģiju tīri labi sakārtoja, jo, runājot par atmodas laika notikumiem Igaunijā, R.Tāgepera bieži piemin arī tābrīža paralēlās norises pārējās Baltijas valstīs un vai Igaunija notikumu attīstībā pārējām aizsteigusies pa priekšu vai palikusi iedzinējos.

Kā gandrīz jebkura izlasītā grāmata, arī R.Tāgeperas darbs rosināja mani izlasīt vēl citas grāmatas perspektīvas paplašināšanai, ne tikai par Igaunijas, bet arī par Lietuvas un Latvijas vēsturi. Manā grāmatu skapī ar grāmatām par Latvijas vēsturi piekrauts vesels plaukts, un tagad, šķiet, būtu īstais laiks un noskaņojums ķerties klāt vismaz dažām – piemēram, par Ulmaņlaikiem vai mūsu pašu Tautas fronti. Papildus mani ieinteresēja vēl viena tēma, kurai intereses dzirksteli piešķīla jau Perfektā teikuma nāve – Somija, kā arī PSRS un Somijas attiecības. Man vienmēr interesants ir licies Ziemas karš, kurā Somija 1939.-1940.gadā atvairīja PSRS uzbrukumu un nosargāja savu neatkarību, taču līdz šim tā arī neesmu neko sīkāk par to paskatījusies. Tagad varētu būt pienācis laiks to izdarīt – visticamāk, tieši Somija būs nākamā valsts manā projektā.

Noslēgumā, ja man jādod pavisam īss šīs grāmatas vērtējums, teikšu tā – bija interesanti, un man prieks, ka to izlasīju, jo uzzināju daudz ko jaunu. Pie ieguvumiem noteikti varu pieskaitīt iepazīšanos ar to, kā igauņi uztver (uztvēra – 90.gadu sākumā) savu vēsturi, un atziņu, ka šajā jomā viņi no mums nemaz tik ļoti neatšķiras. Arī mums taču ir grūti emocionāli distancēties, runājot par sāpīgo posmu mūsu vēsturē, un, cik ir lasīts, arī mūsu autoriem mēdz būt raksturīga pārmērīga iedziļināšanās detaļās un lasītāja noslogošana ar neizrunājamiem uzvārdiem un nebeidzamām gadskaitļu un datumu virknēm. Tomēr es, visticamāk, nepalikšu pie šīs grāmatas kā pie vienīgā avota Igaunijas vēstures iepazīšanā, bet kādudien sameklēšu vēl kādu – ja ne objektīvākas, tad daudzpusīgākas perspektīvas iegūšanai.