• Čehija
• Daiļliteratūra
• Laika periods: 1948.-1965.g.

Šī grāmata pie manis atnāca nejauši. Varētu pat teikt, nevis es atradu grāmatu, bet tā – mani. Paņēmu to grāmatu maiņas punktā, jo savulaik man ļoti patika M.Kunderas populārākais romāns Nepanesamais esības vieglums. Un tad Joks pavisam negaidīti kļuva par pirmo grāmatu mana projekta Izlasīt Eiropu ietvaros.

Romāna darbība risinās laikā, kad komunisti Čehoslovākijā ir tikko nākuši pie varas un vēl ir ļoti populāri. Sižeta pamatā ir neveiksmīgs joks, kas maina perspektīva studenta un partijas biedra Ludvīka dzīvi. Viņš neapdomīgi draudzenei nosūta pastkarti ar tekstu: “Optimisms ir opijs tautai! Veselīgs gars ož pēc kretīnisma! Lai dzīvo Trockis!” Taču partijas biedri joku nesaprot: “Vai tu domā, ka sociālismu var uzcelt bez optimisma? (..) Mani interesē, ko teiktu mūsu strādnieki un trieciennieki, kas pārsniedz plānus, ja uzzinātu, ka viņu optimisms ir opijs”. Un Ludvīks tiek izslēgts gan no augstskolas, gan partijas, un arī militāro dienestu spiests aizvadīt kopā ar partijas un režīma ienaidniekiem. Nozīmīgu lomu viņa nākamajā dzīves posmā ieņem vēlme atriebties tiem, kas viņa joku “nesaprata” un sabojāja viņa dzīvi un karjeru, taču tā vēlāk izspēlē ar viņu vēl vienu ļaunu joku.

Romānu veido četru tēlu – paša Ludvīka, kā arī Helēnas, Jaroslava un Kostkas – stāsti, līdz ar to brīžiem vienu un to pašu situāciju redzam no vairākiem skatu punktiem. Minētie tēli ne tikai papildina Ludvīka dzīves stāstu, bet arī ļoti spilgti ilustrē sabiedrības un komunistiskā režīma attiecības. Un tieši šis aspekts bija noteicošais, kas lika man šo grāmatu izvēlēties savam projektam.

Par Čehijas komunistiskā posma vēsturi pirms šīs grāmatas lasīšanas nezināju neko, taču M.Kundera to zīmē tik dzīvu un pazīstamu, ka nereti likās – lasu mūsu pašu padomju laika vēstures lappuses un acu priekšā redzu ainiņas no dzīves padomju Latvijā! To, protams, nevar teikt par veidu, kā komunistiskais režīms tika ieviests pie mums un Čehoslovākijā, taču cilvēku domāšanas veids, ikdienas dzīve un sabiedrības attiecības ar režīmu daudzās epizodēs likās tik līdzīgi!

Pirmkārt, M.Kundera Ludvīka vārdiem parāda, cik ļoti komunisms un jaunais režīms Čehoslovākijā bija nevis no malas ar varu uzspiests, bet pašas sabiedrības ar lielu entuziasmu sveikts un īstenots (vismaz kaut kādā mērā un noteiktās jomās), turklāt daudzi to darīja ar vislabākajiem nolūkiem:

…šajā kustībā mani visvairāk apbūra un skurbināja vēstures stūre, kuras tuvumā patiesi vai šķietami es atrados. Toreiz mēs tiešām lēmām par cilvēkiem un norisēm, un sevišķi spilgti tas izpaudās augstskolās. Profesoru vidū bija maz komunistu, tādēļ pirmajos gados augstskolas gandrīz vieni paši vadīja studenti komunisti. Viņi lēma par pasniedzēju korpusu, studiju reformām un zinību pamatiem. Mēs bijām varas apreibināti, taču ar mazumiņu labas gribas būtu varējuši arī nelietot daudzus bargus vārdus. Bijām tomēr vēstures apmāti un skurbām no apziņas, ka esam uz tās viļņa un to apseglojuši. Lielākoties tas izvirta riebīgā varaskārē, taču kā visam, ko dara cilvēks, arī mūsu jūsmai bija divi poli. Netrūka arī tādu komunistu, un īpaši jaunatnes aprindās, kuri dzīvoja ideālās ilūzijās, ka viņi ir tie, kas aizsāk laikmetu, kurā cilvēks – ikviens cilvēks! – nebūs ne ārpus vēstures, ne zem vēstures papēža, bet pats to radīs un vadīs.

Kas darīja? – Pats darīja!

Vai tad arī pie mums nebija gan varas apreibināti komunisti, kas ar baudu deva rīkojumus un parakstīja daudzus likteņus izšķirošus lēmumus, gan ideālisti, kas no sirds ticēja, ka būvē gaišo nākotni, kad visiem visa pietiks?

Romānā biezā slānī klājas arī no mūsu padomju laika vēstures pazīstami jēdzieni un tipiskas padomju laika ainas – acīmredzot vienādas gan PSRS sastāvā ietilpstošajām republikām, gan draudzīgajām sociālistiskajām valstīm:

… kazarmās tomēr ritēja sociālistiskam kolektīvam tipiskā sabiedriskā dzīve. Režīma pretinieki poļitruka uzraudzībā rīkoja desmitminūšu apspriedes, ik dienas piedalījās politiskajās pārrunās un gatavoja sienasavīzes, kur līmēja sociālistisko valstsvīru ģīmetnes un mālēja saukļus par laimīgo nākotni.

Ui, kā uzvēdī tā laika aromātu, kaut arī es pati esmu pārāk jauna, lai būtu to pieredzējusi savā dzīvē!

Un kur tad vēl viss tam laikam raksturīgais bezjēdzīgo darbību kopums, kas jāveic vienkārši tāpēc, ka tāda ir pavēle! Darbs ķeksīša pēc tikai tāpēc, lai cilvēki būtu nodarbināti! Šeit M.Kundera to spilgti parāda, aprakstot Ludvīka dienesta laiku:

Kareivji ar melnajām zīmotnēm, kuru vidū biju nonācis, vingrinājās tikai ierindas mācībā, bez ieročiem, un strādāja raktuvēs. (..) “Melnajos” dienēja vienīgi cilvēki, kam jaunā sociālistiskā republika negribēja uzticēt ieročus, jo atzina viņus par saviem pretiniekiem.

Tā kā mēs bijām kareivji bez ieročiem, šīs mācības ieguva ķēmīgu izpausmi, un to vienīgais mērķis bija šķiest mūsu dzīves laiku. (..) reiz visu pēcpusdienu nācās stiept smagus dēļus no viena kazarmu stūra uz citu, lai nākamajā dienā tos nestu atkal atpakaļ. Tā mūs “trenēja” pusotru nedēļu. Par šādu trulu nodarbi būtībā varēja uzskatīt visu, ko mēs kazarmu pagalmā darījām pēc raktuvju maiņas. Ierindas mācībās griezāmies riņķī apkārt, pa labi un pa kreisi, metāmies zemē un cēlāmies augšā, skraidījām šurpu turpu un līdām uz vēdera.

Pārējie trīs tēli, kam grāmatā uzticēta sava balss – Helēna, Jaroslavs un Kostka –, savā ziņā ir tipiski padomju pilsoņi, katrs ar savu groteski pārspīlētu specifisko niansi attiecībās ar komunistisko režīmu.

Tā, piemēram, Helēna atspoguļo to sabiedrības daļu, kam partija ir ģimenes vietā un darbība partijā kļuvusi par pašu dzīves jēgu; tos, kas sākotnēji varbūt pievērsās partijai idejas dēļ, taču palika ar to tāpēc, ka nekā cita viņiem vairs nebija:

Tomēr es nekad nekaunēšos no tā, ka mīlu partiju un ziedoju tai visu savu brīvo laiku. Kas tad man vairs palicis dzīvē? Pāvelam ir citas sievietes, un es pat necenšos izdibināt, kas īsti, meita dievina tēvu, bet mans darbs jau desmit gadus ir apnicīgi vienmuļš. (..) Vienīgi partija man nekad nav darījusi pāri, savukārt es nekad neesmu atteikusies no tās. Pat tajos brīžos, kad gandrīz vai visi gribēja to pamest, jo piecdesmit sestajā gadā nāca klajā Staļina noziegumi.

Savukārt Jaroslavs ir folkloras ansambļa dalībnieks. Viņa stāsts spilgti parāda, kā jaunā vara centās iegūt sabiedrības atbalstu, spekulējot ar tās pamatvērtībām un sagrozot faktus līdz nepazīšanai, lai pārliecinātu cilvēkus, ka tikai sociālismam ir pa spēkam seno vērtību, tautas mākslas un kultūras atdzīvināšana:

Senatnē laukos dzīvoja kolektīvi. Bija dažādas tradīcijas un ieražas, ciema ļaudis kopīgi svinēja svētkus, un tajos saglabājās tautas māksla. (..) Tautasdziesmas turklāt nepastāvēja pašmērķīgi, bet pildīja kādu funkciju. Bija kāzu dziesmas, ražas dziesmas, meteņa dziesmas, Ziemassvētku dziesmas, siena pļaujas dziesmas, deju dziesmas un bēru dziesmas. Mīlas dziesmas skanēja tikai tradicionālo ieražu robežās, kad ciema jaunieši gāja pastaigā, puiši aiz loga dziedāja meičām vai lakstojās ar viņām. It viss notika kolektīva rita ietvaros, kur dziesmām bija sava stingri noteikta vieta.

Kapitālisms sagrāva šo seno kopu dzīvi. Līdz ar to tautas māksla zaudēja savu pamatu, pastāvēšanas jēgu un saturu, un veltīgi bija centieni to atdzīvināt sabiedriskajos apstākļos, kad cilvēks dzīvo šķirts no cilvēka un tikai sev. Vienīgi sociālisms var ļaudis atsvabināt no savstarpējās atsvešinātības jūga (..). Cilvēki dzīvos jaunā kolektīvā, ko vienos kopīgas intereses, viņu privātā dzīve saplūdīs ar sabiedrisko. Viņus atkal saistīs desmitiem kopīgo ritu, un radīsies gan jaunas kolektīvās ieražas, gan dažas pārņems no pagātnes. Ražas svētkus, meteņus, deju vakarus, amatu cildināšanu. Dažas tradīcijas tiks radītas: Pirmais maijs, mītiņi, Atbrīvošanas svinības un sapulces. Visur atradīsies vieta tautas mākslai.

Un tak nostrādāja! – Jaroslavs (un ne tikai!) ir spiests piekrist, ka “neviens nekad nebija darījis mūsu tautas mākslai tik daudz laba kā komunistiskā valdība.” Šis, protams, nav nekas jauns – arī pie mums taču padomju gados tautas mākslas kolektīvi tika visādi atbalstīti, un vai tad padomju vara arī mūsu Dziesmu svētkus necentās izmantot saviem – propagandas un sociālisma slavināšanas – mērķiem, sagrozot to pamatideju līdz nepazīšanai?

Ar mūsu vēsturi sasaucas arī tās romāna lappuses, kurās runāts par to, kā 19.gs. pirmie čehu dzejnieki un mūziķi “gāja tautā, lai krātu pasakas un dziesmas” – vāktu tautas kultūras mantojumu un veidotu pamatu, no kura radīt jaunu literatūru un mūziku. Lasot, ka “atmodas darbinieki deviņpadsmitajā gadsimtā bija tās [tautasdziesmas] pēdīgajā brīdī vēl paguvuši pierakstīt, jo civilizācija strauji izstūma folkloru”, gribot negribot nāk prātā mūsu Dainu tēvs un citi jaunlatvieši, un rodas interese tālāk papētīt arī šīs paralēles abu tautu vēsturē.

Visbeidzot dziļi ticīgais Kostka, kas saskata Dieva aicinājumu/norādi visos dzīves šķēršļos, t.sk. kad partija piespiež viņu savu uzskatu dēļ aiziet no zinātniskā darba augstskolā. Caur Kostku redzam to sabiedrības daļu, kas ir pratuši sev iestāstīt, ka nav nodevuši savu pārliecību (šajā gadījumā reliģisko), un tādējādi var atbalstīt vai vismaz pieņemt jauno varu, nenonākot konfliktā ar savu sirdsapziņu. Izrādās, ka pat reliģiju noliedzošajam komunismam var ‘pievilkt’ ticību un garīgumu:

Revolucionārajam posmam no 1948. līdz 1956. gadam bija maz kopīga ar skepticismu un racionālismu. Tas bija lielas kolektīvās ticības laiks. Cilvēks, kurš saskanīgi gāja ar to kopsolī, izjuta dievticībai līdzīgas emocijas. Viņš atsacījās no sava “es”, no savas privātās būtības par labu kaut kam augstākam, pārpersoniskam. Marksisma dogmāti gan bija laicīgas cilmes, tomēr nozīme, kāda tiem tika piešķirta, jau bija tuvāka Evaņģēlijam un Bībeles baušļiem. Radās neaizskarams, tātad pēc ticības terminoloģijas svēts dogmu loks.

Zināms jau, ka faktus var interpretēt ļoti dažādi un tādējādi iegūt ļoti dažādas patiesības – kādu tik vajag! Tā, ja nepieciešams, arī dziļi ticīgs cilvēks gan savas sirdsapziņas, gan citu priekšā var attaisnot arī komunisma vēršanos pret baznīcu neatkarīgi no tā, vai viņš pie šīs pārliecības nonācis pats vai tā viņam iepotēta no augšas:

Baznīca nesaprata, ka strādnieku kustība ir pazemoto, vaidošo un taisnīgumu alkstošo kustība, un pilnīgi pretēji Jēzus garam no viņiem novērsās. Tai nebija vēlmes kopā ar viņiem un viņu labā celt Dieva valstību zemes virsū, bet tagad tā atļaujas tiem pārmest, ka viņi ir bezdievji. Kāds farizejiskums! Jā, sociālistiskā kustība ir bezdievīga, taču es tajā saskatu kristiešiem lemto Dieva sodu! Sodu par bezjūtību pret trūcīgiem un cietējiem.

Nu, lūk, tādi iespaidi man par šo grāmatu. Šoreiz sanāca daudz garu citātu, bet likās tik trāpīgi pateikts, ka ļoti prasījās nocitēt. Kā redzams, kopumā romānā komunistiskās Čehoslovākijas vēsture attēlota ļoti dzīvi un pārliecinoši. Tik pārliecinoši, ka pamudināja mani uzmeklēt vēstures grāmatu tieši par šo laiku, lai labāk saprastu, kāpēc tad komunisms un komunisti sākotnēji Čehoslovākijā bija tik populāri un cik tālu īsti sniedzās līdzība ar dzīvi tajā laikā PSRS teritorijā, tostarp pie mums. Ko es uzzināju, lasiet nākamajā ierakstā!