Cik daudz jūs zināt par Portugāles 20. gadsimta vēsturi? Es pirms aptuveni mēneša pārsteigta atklāju, ka par to nezinu vispār neko! Jā, protams, pirms 20. gadsimta bija Vasko da Gama, lielie ģeogrāfiskie atklājumi, jūrasceļš uz Indiju, kolonijas utt., taču tas bija pavisam cits, daudz senāks laiks. Par 20. gadsimtu zināju vienīgi to, ka Portugāle ir ES un NATO dalībvalsts, viss pārējais – balta lapa!Read More »
Pirms četriem (!) gadiem, kad uzsāku savu Eiropas lasīšanas projektu, tā pieteikumā rakstīju, ka, visticamāk, lasīšu grāmatas par 20.gadsimtu, jo tieši tas bija periods, kas mani interesēja visvairāk. Tomēr laiks ievieš savas korekcijas. Tagad, pēc vairāk nekā pusotru gadu ilga pārtraukuma kopš pēdējā ieraksta blogā, atgriežos ar grāmatu par pavisam citu laiku – Ledus laikmetu. Kas ir mainījies? Pavisam vienkārši – man mājās ir četrgadnieks, kam nu jau pusgadu ir visai noturīga un nopietna interese par ļoti, ļoti seniem laikiem – Lielo Sprādzienu, dzīvības rašanos uz Zemes, vulkāniem, dinozauriem, mamutiem un citām saistītām tēmām. Un, kad bērns gulētejamās pasakas vietā teju katru vakaru prasa stāstīt, kā cilvēki medīja mamutus, mammai kļūst skaidrs, ka ar fragmentārām zināšanām (“Cilvēki medīja mamutus. Tad mamuti izmira.”) pasakas līmeņa stāstījumam nepietiks. Un, ja pēc tam vēl parādās papildjautājumi (“Vai Ledus laikmetā cilvēkiem bija gultas?”, “Vai Ledus laikmetā cilvēki arī tīrīja zobus?”), tad mammai ar steigu jāmeklē laba grāmata (vai vēl labāk – vairākas!), kas sniegtu vajadzīgās atbildes. Un, ziniet, tajā procesā, dienu no dienas atkārtojot un ar jaunām detaļām apaudzējot stāstu par to, kā tad tie Ledus laikmeta cilvēki dzīvoja un kā tika galā ar tiem mamutiem, arī man pašai kļuva trakoti interesanti!Read More »
Tā nu sanāca, ka iepazīšanos ar Kalnu Karabahas konflikta vēsturi sāku nevis ar šo Tomasa de Vāla (Thomas de Waal) grāmatu, kas manā plauktā stāv jau vairākus gadus, bet gan ar visnotaļ akadēmisko O.Geukjian darbu, par kuru savos iespaidos dalījos iepriekšējā ierakstā. Iespējams, būtu vajadzējis šīs grāmatas lasīt otrādā secībā, jo Black Garden ir krietni vien dzīvāka un uzbur lasītājam daudz vieglāk sajūtamu stāstu.Read More »
Sava Eiropas lasīšanas projekta pieteikumā jau minēju, ka, iespējams, savā izziņas procesā atļaušos novirzīties no strikti ģeogrāfiski definētās Eiropas un lasīt un rakstīt arī par teritorijām, kam nav starptautiski atzītas valsts statusa. Kalnu Karabaha ir viena no tādām. Šis reģions atrodas Kaukāzā; Armēniju un Azerbaidžānu, kas gadu desmitiem ilgi strīdas par tiesībām to pārvaldīt, ne visi avoti atzīst par piederīgām Eiropai. Savukārt Kalnu Karabahu par neatkarīgu valsti nav atzinusi neviena valsts.Read More »
Imanta Lešinska grāmata savu kārtu manā plauktā gaidīja ilgāk, nekā man būtu gribējies – kādus pāris gadus. Tomēr pēc V.Hanta darba VDK un Latvija izlasīšanas īstais brīdis beidzot bija klāt. Uzreiz gan jāteic, ka abas grāmatas ir ļoti atšķirīgas, kaut arī abu centrālā tēma ir čekas darbība Latvijā. V.Hanta darbs ir pētījums, ko veicis cilvēks no malas, kas pārstāv pavisam citu laiku un kultūru, savukārt I.Lešinskis ir 20 gadus kalpojis čekai pietiekami augstos amatos, lai būtu savām acīm redzējis un savām ausīm dzirdējis, kā lietas notiek, un bijis ne tikai aprakstīto notikumu laikabiedrs, bet bieži vien arī dalībnieks. Arī čekas darbības aspekti, par ko abi autori runā, ir pilnīgi atšķirīgi – V.Hants dokumentē čekas asiņaino vēsturi un raksta par izsūtīšanām, vajāšanām, spīdzināšanām un dažādām šausmām, savukārt I.Lešinskis stāsta par pieredzēto kultūras, propagandas un etniskās spiegošanas jomā, un viņa stāstos ir visai maz asiņu, taču daudz ironijas un cinisma. Līdz ar to šie abi darbi nevis konkurē (kurš labāks?), bet gan drīzāk savdabīgā veidā papildina viens otru.Read More »
2019.gadā izdotā Vinsenta Hanta grāmata “VDK un Latvija” ļoti organiski iekļāvās manā lasīšanas projektā kā vēl viena grāmata par čeku un pāriniece iepriekš lasītajai I.Dreimanes grāmatai “Vēstulei ar pielikumu”. Ar V.Hanta darbu gribēju I.Dreimanes iedzīvināto vēstures sajūtu papildināt ar faktu materiālu. Bija jau, protams, daudz kas zināms – izsūtīšanas, spīdzināšanas, Stūra māja, dažnedažādi šausmu stāsti, gan lasīti, gan dzirdēti… Bet tas viss bija vai nu aptuvens priekšstats vai daudzas sīkas epizodes, kas neveidoja skaidru un pilnīgu kopskatu, tāpēc gribējās savas zināšanas sastrukturēt un papildināt, lai iegūtu kopskatu par čeku un tās darbību Latvijā. Pie faktiem tiku, taču loģiski strukturētu kopskatu iegūt diemžēl īsti neizdevās.Read More »
Vēstures grāmata, kuras autors raksta pats par savas valsts vēsturi, var būt ļoti laba, bet var sanākt arī nepavisam ne laba. Šāda autora priekšrocība ir savas tautas mentalitātes, domāšanas veida un vēstures uztveres labāka izpratne un sajušana, nekā tas parasti iespējams cilvēkam no malas. Un, ja vēl šim autoram ir vēsturnieka izglītība, akadēmiskā darba stāžs vai vienkārši spēja pietiekami distancēties no personīgā viedokļa un attieksmes, lai maksimāli objektīvi atlasītu un pietiekami lietišķi un strukturēti pasniegtu faktus, tad grāmata var sanākt vienkārši izcila. Read More »
Šo grāmatu es mērķtiecīgi sameklēju pēc tam, kad biju izlasījusi M.Kunderas Joku. Šeit gan aptverts nedaudz plašāks laika periods nekā Jokā, taču kopumā abu grāmatu saderība šim manam projektam ir vienkārši perfekta, jo arī Kevins Makdermots runā par sabiedrības, t.i., “parasto cilvēku”, vēsturi.Read More »
Izlasīt Eiropu 