Es nemēdzu rakstīt “ķeksīša pēc”; man ir pārāk maz brīvā laika, lai to veltītu darāmajam, ko pati neuzskatu par nozīmīgu. Tomēr šī ‘atskaite’ par izlasītās Pļaukas tetraloģijas 3. un 4. grāmatu kaut kādā mērā būs tieši tāda – “ķeksīša pēc” uzrakstīta. Ja nebūtu piedziedājusi visiem pilnas ausis ar slavas dziesmām par abām pirmajām grāmatām, tad par abām pēdējām šajā blogā noteikti nerakstītu.Read More »
Vai zini, kur atradās un ko darīja tavi (vec)vecāki, kad Rīgai un Latvijai pāri gāja Otrais pasaules karš un okupācijas varas īsā laika periodā nomainīja viena otru? Vai tavējie zaudēja īpašumus? Vai pabija čekas pagrabos? Vai sēdēja lopu vagonos ceļā uz Sibīriju? Vai varbūt tavi (vec)vecāki no izvešanas paglābās, bet vilcieni aizveda viņu piederīgos? Kas notika ar aizvestajiem un kas – ar palikušajiem? Kā viņi pēc tam dzīvoja un kā/vai viens otru atkal sameklēja? Varbūt tavējie paspēja aizbēgt uz Rietumiem? Bet varbūt tavi vectēvi karoja frontes pretējās pusēs, gluži kā V.Daudziņa teātra izrādē JRT? Kā viņi tur nonāca?Read More »
Šis sanāk pavisam neplānots ieraksts. Veras Volkēvičas romāna Pļauka 1.grāmata nonāca manās rokās nejauši, un pirmās gandrīz 400 lpp. no šī 530 lpp. biezā ķieģeļa es lasīju aizrautīgi, bet arī ar zināmu skepses piedevu. Bija brīži, kad turpināju vien tāpēc, ka pati autore par grāmatu teikusi:
Lai arī kā tas būtu vai nebūtu, bet viss attēlotais ir tik tiešām redzēts, dzirdēts, piedzīvots un pārdzīvots. Manā uztverē tieši tā un ne citādi.
Tātad sanāk – kaut arī romāns ar izdomātiem tēliem, vēsturiskajam fonam un notikumiem vajadzētu būt īstiem. Turpināju lasīt, jo meklēju un gaidīju romānā šo vēsturisko notikumu attēlojumu – kaut kur taču bija jābūt tam visam, ko autore ir redzējusi, dzirdējusi un piedzīvojusi…Read More »
Imanta Lešinska grāmata savu kārtu manā plauktā gaidīja ilgāk, nekā man būtu gribējies – kādus pāris gadus. Tomēr pēc V.Hanta darba VDK un Latvija izlasīšanas īstais brīdis beidzot bija klāt. Uzreiz gan jāteic, ka abas grāmatas ir ļoti atšķirīgas, kaut arī abu centrālā tēma ir čekas darbība Latvijā. V.Hanta darbs ir pētījums, ko veicis cilvēks no malas, kas pārstāv pavisam citu laiku un kultūru, savukārt I.Lešinskis ir 20 gadus kalpojis čekai pietiekami augstos amatos, lai būtu savām acīm redzējis un savām ausīm dzirdējis, kā lietas notiek, un bijis ne tikai aprakstīto notikumu laikabiedrs, bet bieži vien arī dalībnieks. Arī čekas darbības aspekti, par ko abi autori runā, ir pilnīgi atšķirīgi – V.Hants dokumentē čekas asiņaino vēsturi un raksta par izsūtīšanām, vajāšanām, spīdzināšanām un dažādām šausmām, savukārt I.Lešinskis stāsta par pieredzēto kultūras, propagandas un etniskās spiegošanas jomā, un viņa stāstos ir visai maz asiņu, taču daudz ironijas un cinisma. Līdz ar to šie abi darbi nevis konkurē (kurš labāks?), bet gan drīzāk savdabīgā veidā papildina viens otru.Read More »
2019.gadā izdotā Vinsenta Hanta grāmata “VDK un Latvija” ļoti organiski iekļāvās manā lasīšanas projektā kā vēl viena grāmata par čeku un pāriniece iepriekš lasītajai I.Dreimanes grāmatai “Vēstulei ar pielikumu”. Ar V.Hanta darbu gribēju I.Dreimanes iedzīvināto vēstures sajūtu papildināt ar faktu materiālu. Bija jau, protams, daudz kas zināms – izsūtīšanas, spīdzināšanas, Stūra māja, dažnedažādi šausmu stāsti, gan lasīti, gan dzirdēti… Bet tas viss bija vai nu aptuvens priekšstats vai daudzas sīkas epizodes, kas neveidoja skaidru un pilnīgu kopskatu, tāpēc gribējās savas zināšanas sastrukturēt un papildināt, lai iegūtu kopskatu par čeku un tās darbību Latvijā. Pie faktiem tiku, taču loģiski strukturētu kopskatu iegūt diemžēl īsti neizdevās.Read More »
Uzsākot savu Eiropas lasīšanas projektu, man nebija īsti skaidrs, vai un kā tajā iekļaut arī Latviju. Mēs, protams, esam daļa no Eiropas, taču būtu sasodīti grūti izvēlēties tikai divas grāmatas, kas vislabāk atklātu mūsu vēsturi kopumā vai kaut daļu no tās (un ja tikai daļu – tad kuru?). Ir tik daudz grāmatu, ko gribas izlasīt pašai un pēc tam arī ieteikt citiem, ka ar divām vien noteikti būtu par maz. Tā nu atstāju Latvijas jautājumu atklātu līdz brīdim, kamēr izlasīju Ineses Dreimanes Vēstuli ar pielikumu. Un tad sapratu, ka neatkarīgi no tā, cik grāmatas par Latvijas vēsturi vēl izlasīšu un par cik no tām uzrakstīšu blogā, Vēstulei ar pielikumu te noteikti jābūt.Read More »
Izlasīt Eiropu 