- Latvija
- Vēsture; Autobiogrāfija, memuāri
- Laika periods: ~1940.-1978.g.
Imanta Lešinska grāmata savu kārtu manā plauktā gaidīja ilgāk, nekā man būtu gribējies – kādus pāris gadus. Tomēr pēc V.Hanta darba VDK un Latvija izlasīšanas īstais brīdis beidzot bija klāt. Uzreiz gan jāteic, ka abas grāmatas ir ļoti atšķirīgas, kaut arī abu centrālā tēma ir čekas darbība Latvijā. V.Hanta darbs ir pētījums, ko veicis cilvēks no malas, kas pārstāv pavisam citu laiku un kultūru, savukārt I.Lešinskis ir 20 gadus kalpojis čekai pietiekami augstos amatos, lai būtu savām acīm redzējis un savām ausīm dzirdējis, kā lietas notiek, un bijis ne tikai aprakstīto notikumu laikabiedrs, bet bieži vien arī dalībnieks. Arī čekas darbības aspekti, par ko abi autori runā, ir pilnīgi atšķirīgi – V.Hants dokumentē čekas asiņaino vēsturi un raksta par izsūtīšanām, vajāšanām, spīdzināšanām un dažādām šausmām, savukārt I.Lešinskis stāsta par pieredzēto kultūras, propagandas un etniskās spiegošanas jomā, un viņa stāstos ir visai maz asiņu, taču daudz ironijas un cinisma. Līdz ar to šie abi darbi nevis konkurē (kurš labāks?), bet gan drīzāk savdabīgā veidā papildina viens otru.Read More »
2019.gadā izdotā Vinsenta Hanta grāmata “VDK un Latvija” ļoti organiski iekļāvās manā lasīšanas projektā kā vēl viena grāmata par čeku un pāriniece iepriekš lasītajai 
Uzsākot savu Eiropas lasīšanas projektu, man nebija īsti skaidrs, vai un kā tajā iekļaut arī Latviju. Mēs, protams, esam daļa no Eiropas, taču būtu sasodīti grūti izvēlēties tikai divas grāmatas, kas vislabāk atklātu mūsu vēsturi kopumā vai kaut daļu no tās (un ja tikai daļu – tad kuru?). Ir tik daudz grāmatu, ko gribas izlasīt pašai un pēc tam arī ieteikt citiem, ka ar divām vien noteikti būtu par maz. Tā nu atstāju Latvijas jautājumu atklātu līdz brīdim, kamēr izlasīju Ineses Dreimanes Vēstuli ar pielikumu. Un tad sapratu, ka neatkarīgi no tā, cik grāmatas par Latvijas vēsturi vēl izlasīšu un par cik no tām uzrakstīšu blogā, Vēstulei ar pielikumu te noteikti jābūt.
Vēstures grāmata, kuras autors raksta pats par savas valsts vēsturi, var būt ļoti laba, bet var sanākt arī nepavisam ne laba. Šāda autora priekšrocība ir savas tautas mentalitātes, domāšanas veida un vēstures uztveres labāka izpratne un sajušana, nekā tas parasti iespējams cilvēkam no malas. Un, ja vēl šim autoram ir vēsturnieka izglītība, akadēmiskā darba stāžs vai vienkārši spēja pietiekami distancēties no personīgā viedokļa un attieksmes, lai maksimāli objektīvi atlasītu un pietiekami lietišķi un strukturēti pasniegtu faktus, tad grāmata var sanākt vienkārši izcila. 
Atmodas laiks ir salīdzinoši nesena vēsture, un tā vietā, lai rakātos vēstures grāmatās, ir iespēja vēl no laikabiedru atmiņu stāstiem uzzināt, kā tad īsti viss notika. Taču vai tiešām viss notika tieši tā, kā mums gribas atcerēties? Atmiņai ir tieksme mainīt notikumus – padarīt spilgtāku to, ko gribas atcerēties, aizkrāsot to, ko negribas, padarīt labo labāku, slikto sliktāku un novilkt skaidrāku robežu starp abiem, kā arī ‘ar atpakaļejošu datumu’ piešķirt cilvēkiem stingrāku pārliecību un uzskatus, kuru aizmetņi varbūt eksistēja, bet varbūt vispār ir ‘aiz matiem pievilkti’, tikai skatoties ar šodienas zināšanām un no šodienas izdevīguma perspektīvas. Tāpēc arī reizēm, atmiņu stāstus klausoties, varētu padomāt, ka ‘toreiz’ visi bija gudri, visi zināja, kā ir patiesībā; visi bija varoņi, neviens nešaubījās, un visi ticēja mērķim un uzvarai.
Šī grāmata pie manis atnāca nejauši. Varētu pat teikt, nevis es atradu grāmatu, bet tā – mani. Paņēmu to grāmatu maiņas punktā, jo savulaik man ļoti patika M.Kunderas populārākais romāns Nepanesamais esības vieglums. Un tad Joks pavisam negaidīti kļuva par pirmo grāmatu mana projekta Izlasīt Eiropu ietvaros.
Izlasīt Eiropu 