• Latvija
• Daiļliteratūra
• Laika periods: 1953.-1973.gads

Es nemēdzu rakstīt “ķeksīša pēc”; man ir pārāk maz brīvā laika, lai to veltītu darāmajam, ko pati neuzskatu par nozīmīgu. Tomēr šī ‘atskaite’ par izlasītās Pļaukas tetraloģijas 3. un 4. grāmatu kaut kādā mērā būs tieši tāda – “ķeksīša pēc” uzrakstīta. Ja nebūtu piedziedājusi visiem pilnas ausis ar slavas dziesmām par abām pirmajām grāmatām, tad par abām pēdējām šajā blogā noteikti nerakstītu.

Kāpēc tā? Gluži vienkārši – tās īsti vairs neatbilst šī bloga tematikai un galvenajam mērķim – Eiropas (t.sk. Latvijas) vēstures iepazīšanai. Bet, ja nu reiz esmu kādu pievērsusi šīm grāmatām, tad būtu tikai godīgi padalīties iespaidos arī par abām pēdējām daļām. Bet nu šoreiz gan pavisam īsi.

Tātad tā.

Staļins nomirst 3.grāmatas pirmajās lappusēs, bet tetraloģijas 4.daļa noslēdzas Dziesmu svētku simtgades gadā. Lielie vēsturiskie notikumi ir vai nu jau notikuši (karš, izsūtīšanas utt.) vai vēl nav sākušies (Atmoda), tāpēc šīm grāmatām ir palikuši vien raibie padomju Latvijas ikdienas dzīves sīkumi – rindas, deficīts, komunālie dzīvokļi, haltūras, mahinācijas, zagšanas darbavietā, obligātās obligāciju pirkšanas, volgas iegāde, sadzīvošana ar iebraukušajiem krieviem un citu ‘brālīgo padomju tautu’ pārstāvjiem, plašās padomju zemes apceļošana… It kā jau daudz interesantu sīkumu, kas visi kopā ļoti labi ilustrē attiecīgo laiku. Bet nu nezinu, man kaut kā šoreiz likās, ka viss vēsturiski būtiskais un interesantais ir pavisam neuzkrītoši nostājies fonā grāmatas galveno varoņu ģimenes dzīves peripetijām (pa pasauli izmētāto radiņu atrašana un kopā savākšana, attiecību nodibināšana/atjaunošana). Radās sajūta, ka pašu galveno autore ir pateikusi jau pirmajās divās grāmatās, bet šīs divas pievienotas vien kā turpinājums, bez kura visai labi varētu arī iztikt. Bija, protams, interesanti lasīt (citādi es tās 2×500 lpp. noteikti nebūtu izlasījusi, tik daudz laika man nav), bet kā labu avotu mūsu vēstures lappušu iepazīšanai šīs šoreiz neieteikšu.

Vēl varu pieminēt, ka šajās grāmatās ir visai daudz skaistu, aizplīvurotu, caur puķēm pateiktu un dažādos pusvārdos ietērptu atsauču un komentāru par dažādām tā laika kultūras aktualitātēm (literatūru, mūziku, kino). Šos gan es nespēju līdz galam uztvert un izbaudīt. Daļu noteikti tāpēc, ka ne visu esmu lasījusi, dzirdējusi, redzējusi. Bet arī tad, kad izdevās atšifrēt, par kuru no autoriem/rakstu darbiem/filmām ir runa, ne vienmēr sapratu, kā īsti būtu jāuztver grāmatas varoņu komentārs par to. Šīs daļas grāmatā varētu ļoti patikt cilvēkiem, kas ne tikai ir labi informēti par tā laika kultūras norisēm, bet kam patīk visādas spēles ar domu un valodu. Tā kā man ar tāda tipa valodas uztveršanu iet ļoti grūti, tad šīs daļas grāmatas pievilcību manās acīs nepalielināja.

Nu, tā. Šķiet, šis arī ir viss, ko man likās būtiski pateikt par abām pēdējām šīs tetraloģijas daļām. Vai tās ir mainījušas manas domas par Pļauku kopumā? Nē, noteikti nē. Abas pirmās grāmatas joprojām sirsnīgi iesaku vēstures interesentiem, bet, ja būsiet izlasījuši tās, gan jau izlasīsiet arī abas pārējās – kaut vai cilvēciskas ziņkāres pēc par grāmatas galveno varoņu tālākajiem likteņiem. Vienkārši negaidiet no abām pēdējām daļām pārāk daudz.

Ā, un, ja ir iespēja, lasiet tomēr jauno izdevumu – vecajā lapas krīt ārā, arī ja esat ļoti uzmanīgs un saudzīgs (es sevi par tādu atļaujos uzskatīt) pirmais konkrētā eksemplāra lasītājs.