• Latvija
• Daiļliteratūra
• Laika periods: 1941.-1952.gads

Vai zini, kur atradās un ko darīja tavi (vec)vecāki, kad Rīgai un Latvijai pāri gāja Otrais pasaules karš un okupācijas varas īsā laika periodā nomainīja viena otru? Vai tavējie zaudēja īpašumus? Vai pabija čekas pagrabos? Vai sēdēja lopu vagonos ceļā uz Sibīriju? Vai varbūt tavi (vec)vecāki no izvešanas paglābās, bet vilcieni aizveda viņu piederīgos? Kas notika ar aizvestajiem un kas – ar palikušajiem? Kā viņi pēc tam dzīvoja un kā/vai viens otru atkal sameklēja? Varbūt tavējie paspēja aizbēgt uz Rietumiem? Bet varbūt tavi vectēvi karoja frontes pretējās pusēs, gluži kā V.Daudziņa teātra izrādē JRT? Kā viņi tur nonāca?

Ir lasīts daudz gan par izsūtījumiem, gan par padomju laiku Latvijā, bet, tikai lasot Pļaukas otro grāmatu, man pēkšņi kā ar āmuru iebelza pa pieri– te taču aprakstīts manu vecvecāku dzīves laiks! Viņu Latvija, viņu piedzīvotā Latvijas bojāeja, karš, okupācija un visas okupācijas varu nežēlības un nejēdzības! Pļaukas galvenā varone ir dzimusi apmēram 1915.gadā, tātad aptuveni 10 gadus agrāk nekā mani vecvecāki. Kara laikā viņa bija rīdziniece, manējie – neviens nē. Bet tie ir sīkumi. Laiks taču ir tas pats, Latvijā piedzīvotais, pieredzētais un izjustais taču lielos vilcienos ir tas pats.

Neņemšos pētīt, cik lielā mērā Pļauka ir autobiogrāfisks darbs, bet arī bez īpašas pētīšanas redzams, ka daudzi būtiski fakti romāna galvenās varones Ligitas (Gitas) un autores V.Volkēvičas dzīvē sakrīt. Un uzrakstīts šis romāns ir tik dzīvi, ka lasot gluži vai savām acīm redzu un uz savas ādas izjūtu visu Gitas piedzīvoto.

Sīki romāna saturu nepārstāstīšu, lai nebojātu lasīšanu tiem, kas pie šīs grāmatas vēl tikai ķersies. Taču šķiet, ka pietiek norādīt vien laika periodu, kurā norit romāna darbība, un par tā smagumu jautājumu nebūs – tas ietver gan karu, uzlidojumus Rīgai un vīru piespiedu aiziešanu abu okupācijas varu armijās, gan čekas pagrabus un Centrālcietuma asiņainos skatus, gan izsūtījumu, dzīvi lēģerī un atgriešanos no Sibīrijas, izjukušas dzīves, (pa)zaudētus tuviniekus un tā tālāk, un tā joprojām. Ne miņas vairs no pirmās grāmatas bezrūpīgā jaunības viegluma. Tomēr par spīti smagajam saturam lasās joprojām viegli – tik viegli, ka naktīs grūti nolikt grāmatu malā un aiziet gulēt.

Es joprojām silti iesaku šo grāmatu visiem tiem, kam vēsture interesē, bet sausos faktos urbties liekas garlaicīgi. Un arī visiem tiem, kas grib labāk iztēloties laiku, kurā dzīvoja mūsu (vec)vecāki, sevišķi, ja viņiem pašiem par to vairs nav iespējams pajautāt. Nenobīstieties no tām 4×500 lappusēm! Ja lasīsiet veco izdevumu (1993.g.), tad grāmatas pat nešķitīs tādi ķieģeļi – tur papīrs taupīts, drukāts tik blīvi un uz tik plāna papīra, ka grāmatiņas sanākušas pat diezgan plānas, bet šķiet, ka saturā salīdzinājumā ar jauno izdevumu atšķirību nav.

Viss. Eju lasīt trešo daļu! Savukārt kaut kad nākotnē man vēl priekšā saruna ar mammu par visu to, ko vecvecākiem vairs nevaru pajautāt.