• Latvija
• Daiļliteratūra
• Laika periods: 1930.gadi – 1941.gads

Šis sanāk pavisam neplānots ieraksts. Veras Volkēvičas romāna Pļauka 1.grāmata nonāca manās rokās nejauši, un pirmās gandrīz 400 lpp. no šī 530 lpp. biezā ķieģeļa es lasīju aizrautīgi, bet arī ar zināmu skepses piedevu. Bija brīži, kad turpināju vien tāpēc, ka pati autore par grāmatu teikusi:

Lai arī kā tas būtu vai nebūtu, bet viss attēlotais ir tik tiešām redzēts, dzirdēts, piedzīvots un pārdzīvots. Manā uztverē tieši tā un ne citādi.

Tātad sanāk – kaut arī romāns ar izdomātiem tēliem, vēsturiskajam fonam un notikumiem vajadzētu būt īstiem. Turpināju lasīt, jo meklēju un gaidīju romānā šo vēsturisko notikumu attēlojumu – kaut kur taču bija jābūt tam visam, ko autore ir redzējusi, dzirdējusi un piedzīvojusi…

Par Pļauku biju lasījusi vairākas slavinošas atsauksmes. Tā tiešām lasās viegli un brīžiem aizrāva tik ļoti, ka aizsēdējos līdz vēlai naktij, taču gaidīto ceļojumu laika mašīnā uz 20.gadsimta 30.gadu Rīgu tā uzreiz nepiedzīvoju. Nu jā, neba nu grāmata vainīga, ka es visur gribu lasīt tikai par vēsturi un politiku… Šis ir jaunas meitenes mīlestības stāsts, kas norisinās 30.gadu Rīgā, taču politiskie notikumi romāna pirmajās aptuveni 400 lappusēs gandrīz nemaz nav skarti. Pat Ulmaņa apvērsumam atvēlēti vien daži garāmejoši teikumi, jo jaunā meitene ir aizņemta ar savu dzīvi un mīlestību un par politiku neinteresējas. Tā nu man radās iespaids, ka lasu kārtējo vieglo dāmu romānu (šī nav kritika, vienkārši tas galīgi nav mans žanrs), ko pēc izlasīšanas varēšu nolikt un aizmirst, bet pārējās trīs daļas (tādus pašus apm.500 lpp. biezus ķieģeļus) pat necentīšos uzmeklēt.

Manu viedokli par šo grāmatu mainīja divas lietas.

Pirmkārt, es mazliet padomāju un sapratu, ka, ja izdodas distancēties no romāna galvenās varones mīlas piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, šis romāns tomēr ir gaidītā laika mašīna uz 30.gadu Rīgu. Ne uz tās politisko, bet gan uz kultūras dzīvi, jo pavisam neuzbāzīgi (tomēr labi redzami un sajūtami) tajā ieskicēta arī tā laika Rīgas mode, etiķete, kultūras aktualitātes (opera, kino, mākslas un mākslinieku pasaule utt.), hipodroms, viena otra kafejnīca un restorāns, zirgu pajūgi un vēl, un vēl… 30.gadu Rīga, tās sabiedrība, dzīvesveids un skatījums uz pasauli tiešām nostājas lasītāja acu priekšā kā dzīvi, kā savām acīm vai vismaz labā mākslas filmā skatīti.

Un, otrkārt, sākās Otrais pasaules karš. Latvijā un Rīgā ienāk krievi, un arī romāna galvenajai varonei vairs nav iespējas neinteresēties par politiku, jo tagad tā vistiešākajā veidā skar arī viņu pašu. Līdz ar to aptuveni ap romāna 400.lappusi politika no viegli ieskicēta fona pārvirzās romāna priekšplānā. Un šajā brīdī, romāna pēdējās 100+ lappusēs, Pļauka man tik ļoti sasaucās ar pavisam nesen lasīto R.Raida romānu Kad krievi nāk par tieši šo gadu (1939.-1941.) notikumiem Igaunijā, ka nevarēju to nepieminēt arī šeit.

Politiskās un militārās vēstures attēlojums gan R.Raidam ir daudz detalizētāks, visi notikumi aprakstīti un analizēti daudz smalkāk un precīzāk, no tajos iesaistīta un zinoša cilvēka skatupunkta. Toties Pļaukā mēs varam iejusties to mierīgo Rīgas iedzīvotāju ādā, kas par politiku neinteresējas un avīzes nelasa, bet tad pēkšņi kādu rītu pamostas pavisam citā pasaulē, kur visās malās pland sarkanas lupatas, avīzes aicina visu zemju proletāriešus savienoties, sākas nacionalizācija, sāk pazust cilvēki, un politiku un karu vairs nav iespējams ignorēt. Kaut kādā ziņā abi romāni vēsturiskos notikumus Igaunijā un Latvijā atspoguļo visai līdzīgi, sākot no sīkām niansēm (kā krievu virsnieku sievu ierašanās ballēs Tallinā/Rīgā iegādātos greznos naktskreklos, uzskatot tos par kleitām) un beidzot ar nozīmīgām tēmām (inscenētajām vēlēšanām vai ebreju tautības iedzīvotāju aktīvo piesliešanos okupantiem). Taču Pļaukā nav ne vēsturisko notikumu precīza atainojuma, ne to analīzes. Pļaukā dominē vienkāršā cilvēka saklausītas informācijas drumslas, neizpratne par notiekošo, nedrošība par nākotni (vai pat tagadni) un bailes par savu tuvinieku un pašam savu likteni, ko vēl vairāk pastiprina uzticamas informācijas vakuums. Naivas ilūzijas par to, ka Ulmanim pēc atstādināšanas no varas varētu vienkārši ļaut kaut kur strādāt viņa pamatspecialitātē par agronomu; sāpīga vilšanās populārajā tautas rakstniekā Vilī Lācī; neizpratne par Latvijas komunistu rīcības motivāciju; bailes, saskaroties ar kārtējo neizskaidrojamo tuvo/pazīstamo cilvēku arestēšanas/aizvešanas gadījumu utt. Šajās pēdējās 100+ lappusēs Pļauka ļauj pilnā mērā iejusties iebiedēta vienkāršā cilvēka ādā, kuru smacē bezspēcības apziņa, saskaroties ar okupantu neizprotamo un nepieņemamo rīcību un brutalitāti un saprotot, ka no tās nav iespējams izvairīties vai aizbēgt.

Ir spēcīgi, jā. No manis šai grāmatai piecas zvaigznes Goodread-ā, un tagad jau man ir pilnīgi skaidrs, ka uzmeklēšu un savā plauktā pēc izlasīšanas paturēt gribēšu arī pārējās trīs romāna daļas. Cik noprotu, tās aptver kara un pēckara laiku un vismaz daļai no romāna varoņiem – izsūtījumu Sibīrijā un pēc tam atgriešanos dzimtenē vēlākajos padomju gados. Kad izlasīšu, ir visai ticams, ka ar saviem iespaidiem par izlasīto atkal padalīšos šeit.