• Igaunija
• Daiļliteratūra; Autobiogrāfija; memuāri
• Laika periods: 1939.gada septembris – 1941.gada augusts

Turpinu iepazīt mūsu kaimiņu igauņu un vienlaikus arī mūsu pašu vēsturi. Roberta Raida romāns Kad krievi nāk ir jau ceturtā grāmata par Igauniju mana Eiropas lasīšanas projekta ietvaros, un šķiet, ka tā ir arī vislabākā no visām konkrētā laika perioda un tajā dzīvojušo cilvēku sajušanai.

Romāna darbība sākas 1939.gada septembra pēdējās dienās, kad Krievija piespiež Igauniju parakstīt savstarpējās palīdzības paktu, ar kuru Igaunijai jānodod PSRS rīcībā flotes un aviācijas atbalsta punkti. Molotova-Rībentropa pakts jau ir parakstīts, Polija sadalīta; Eiropa Igaunijas palīgā saucienam neatsaucas… Tālāk seko mums no mūsu pašu vēstures labi zināmie notikumi – padomju armijas ienākšana, inscenētas demonstrācijas un fiktīvas vēlēšanas, Igaunijas pievienošana PSRS, poļitruki un ziņotāji, atlaišanas, izformēšanas, pazušanas un aresti, dzīvojamo platību pārrēķināšana, zemes un īpašuma atsavināšana, 1941.gada jūnija izsūtīšanas, kara sākums, nāves bataljoni… Romāna darbība noslēdzas 1941.gada augusta beigās, kad Tallinā ieiet vācieši un Garajā Hermanī atkal uzvijas Igaunijas karogs (kā no vēstures zinām – uz neilgu laiku).

Grāmata sarakstīta pirmajā personā no kāda Roberta Raida, Saimniecības ministrijas (vēlāk – Vieglās industrijas tautas komisariāta) darbinieka, rezerves virsnieka un pretošanās kustības dalībnieka skatupunkta. Romāna centrā ir pats Raids, viņa tuvinieki, klasesbiedri un domubiedri, un caur šo cilvēku acīm tad arī vērojam un caur viņu pieredzi izjūtam visus šos vēsturiskos notikumus. Raida tēvs ir armijas virsnieks, māte – mājsaimniece, bet klasesbiedri un domubiedri pārstāv visdažādāko cilvēku loku – tie ir valsts ierēdņi, militārpersonas, sportists, ārsts, mākslinieks, lauku skolotājs, uzņēmējs, zinātnieks, teoloģijas students… Arī viņu uzskati ir visdažādākie; tostarp viņu vidū gadās arī pa kādam komunistam un Hitlera atbalstītājam. Katram ir savs skatījums uz notiekošo un savs veids, kā reaģēt uz jauno situāciju, kā tai pielāgoties, ar to sadzīvot vai cīnīties.

Roberts Raids nav grāmatas autora īstais vārds, bet gan pseidonīms, un es diezgan ilgi domāju, kādā kategorijā šo grāmatu ierindot – daiļliteratūras vai vēstures. Cik lielā mērā pārklājas tās autora un romāna galvenā tēla Roberta Raida dzīvesgājums un pieredze? Vai šis būtu uztverams kā autobiogrāfisks darbs ar daiļliteratūras elementiem vai tomēr Roberts Raids ir vien literārs tēls, kas izveidots, balstoties uz dažādu reālu cilvēku reāliem stāstiem?

Internetā atrodamā informācija (vismaz tas, ko Google izmet pirmajās pāris rezultātu lapās man saprotamajās un viegli lasāmajās valodās) ir visai skopa. Grāmatas autora īstais vārds ir Maksim Haamer (ar variantiem Maxim Hammer un Maxim Sklowsky), viņš dzimis 1915.gadā Jaroslavļā, Krievijā, bet miris 1978.gadā Vācijā. Romāns Kad krievi nāk piedzīvojis pirmizdevumu Vācijā vācu valodā 1953.gadā. Igauņu valodā tas izdots 1954.gadā Toronto, bet latviskais tulkojums Vācijā iznācis jau 1955.gadā. Pašā Igaunijā tas izdots tikai 1995.gadā pēc neatkarības atgūšanas. Vai grāmatas autors romānā aprakstītos notikumus piedzīvojis uz savas ādas, esot Igaunijā, vai vienkārši prasmīgi apkopojis pieejamo informāciju un laikabiedru liecības, tādējādi izveidojot ļoti reālu stāstu? Patiesībā jau tas pat nav svarīgi. Gluži kā rakstīju pēc I.Dreimanes romāna Vēstule ar pielikumu izlasīšanas, galvenais, ka stāsta pamatā ir reāli fakti, reāli notikumi, kas skāruši reālu cilvēku dzīves, pat ja romānā attēlotās epizodes realitātē norisinājušās nevis šī viena, bet daudzu dažādu cilvēku dzīvēs.

Jā, savā ziņā R.Raida Kad krievi nāk man pēc sajūtām ļoti atgādināja I.Dreimanes Vēstuli ar pielikumu – tā pati vienkāršo cilvēku dzīve, tajos pašos vēsturiskajos notikumos, tikai šoreiz Igaunijā, nevis Latvijā. Un daudz piesātinātākā, intensīvākā veidā, jo runa ir par īsāku laika periodu (divi gadi pretstatā teju diviem gadu desmitiem) un aptuveni divreiz biezāku ķieģeli (apm. 550 lpp. vs. 225 lpp.). Bet, nē, izstiepts un lieks nekas nelikās, tieši otrādi – man ļoti patika dziļāks ieskats notiekošajā un tā vispusīga analīze romāna tēlu pārdomās un diskusijās.

Šo tēmas dziļo un argumentēto tvērumu autors pamatojis jau grāmatas priekšvārdā, definējot tās uzdevumu: Tai jāpauž pasaulei patiesība par Eiropas austrumrobežu sargu cīņu un nāvi. Zinot, kādos vēsturiskajos apstākļos romāns tapis un ieraudzījis dienasgaismu, šo autora misijas apziņu – veikt skaidrojošo darbu – var arī ļoti labi saprast, un, manuprāt, viņam tas arī ir ļoti labi izdevies.

Turpinājumā mazliet sīkāk par tēmām, kas mani lasot īpaši uzrunāja – ja ne gluži iedeva jaunu vēsturisko izpratni, tad vienkārši lika padomāt, saslēdzās ar kādām jau citur lasītām un dzirdētām tēmām un iedeva dažus jaunus uzsvarus. Vispār jau šī bija grāmata, no kuras ar spilgtiem citātiem varētu pierakstīt vairākus desmitus lappušu, bet es centīšos tik ļoti neizplūst. Tātad…

Daudzas tēmas romānā skartas tieši ar mērķi pavēstīt Eiropai un pasaulei patiesību par notikumiem Baltijā, pastāstīt to, ko Rietumos dzīvojošie un ar krieviem un viņu politiku nesastapušies nezina un nesaprot. Piemēram, par to, ko nozīmēja PSRS izvirzītās prasības (ultimāts) un cik lielas izvēles iespējas patiesībā igauņiem (un mums) bija, uz tām reaģējot:

-Mēs nedrīkstam krieviem dot nekādu ieganstu!

-Ieganstu? Kāda nozīme pie krieviem ieganstam? (..) Pēc iegansta krievi daudz nemeklēs, to vienkārši konstruēs.

Te nu R.Raids ir saskatījis vēsturisko patiesību, kas tieši tikpat aktuāla ir arī attiecībās ar mūsdienu Krieviju. Un ne tikai saskatījis, bet arī pateicis to pasaulei. Bet vai pasaule klausījās? Vai saprata? Un vai ir kaut ko mācījusies?

Arī par to, cik tautai neizprotama un nepieņemama bija valstsvīru piekāpšanās PSRS prasībām (velkam paralēles ar mūsu pašu situāciju, ar diskusijām, kurās vēl šodien tiek lauzti šķēpi par to, kā vajadzēja un nevajadzēja darīt):

… ja būtu revolūcija un pamatīga sacelšanās ar ielu cīņām un asinīm, tas tad būtu vieglāk panesams, bet šitā bez cīņas noliekties ir gaužām nejēdzīgi.

Un par inscenētājām vēlēšanām (un ‘darba tautas’ lūgumu pievienot Igauniju PSRS, un visām citām Potjomkina sādžas tipa izrādēm), kuru mērķis bija acu aizmālēšana Rietumvalstu sabiedrībai (vai vismaz ērta attaisnojuma sagādāšana, lai tās varētu atrunāties un attaisnot savu neiejaukšanos):

Tagadējā balsošana par jaunu parlamentu būs tikai izrāde, kurā Igaunija vēlēs citām valstīm par prieku un patikšanu. Ja parlamentā ietiks komunisti, tad tā būs tautas griba un rietumu nācijas varēs apsegt galvas un snaust tālāk. Krievi grib radīt iespaidu, ka viss, kas noticis un vēl notiks, ir igauņu tautas godīga un vienprātīga griba. Tāpēc vajadzīga šī vēlēšanu komēdija, kas tērpta legalitātes mētelī. Pasaule tikai pabrīnīsies par notikušo un nožēlodama samierināsies ar šādu iznākumu.

Ja tagad visus kandidātus, atskaitot komunistus, apcietinās, tad pasaulei skaidrs, ka pie mums valda krievu terors. Tad atklāsies arī cita patiesība – Krievijā nedrīkst sarīkot brīvas vēlēšanas, jo tad viņus, šos komunistus, ļaudis visur izbalsotu!

Līdzīgi caur romāna tēlu savstarpējām diskusijām R.Raids skaidro Rietumu lasītājam arī citus PSRS īstenotās politikas aspektus, piemēram, komunālo dzīvokļu ierīkošanu ar mērķi graut ģimeni kā sabiedrības pamatinstitūciju:

Ģimene ir katras tautas pamata šūniņa. Ja krievi grib iznīcināt mūsu tautu, jāsairdina vispirms ģimenes.

Tas ir šīs akcijas kodols. Krievijā nav tāds dzīvokļu trūkums, lai dzīvojamo platību norobežotu ar 9 kvadrātmetriem personai. Komunisti grib iznīcināt ģimeni, sabiedriskās dzīves pamata šūniņu. (..) Katram cilvēkam vajaga savu gliemežmājiņu, kur viņš laiku pa laikam var noslēpties. Tu redzi – tagad šo gliemežvāku sagrauj. Šī ir viena no metodēm, ar kuru palīdzību krievu tauta padarīta par to, kas viņa tagad ir.

Ar šo politiku rokrokā iet arī ieviestā denunciantu sistēma, kuras dēļ

drīz neviens vairs neuzdrošināsies runāt un neviens nezinās, kas varētu būt nodevējs, kas upuris. Tur ir komunisma varas noslēpums, kur tauta novesta tik tālu, ka vīrs neuzticas sievai, māte bērniem, brālis māsai – visi cieš klusu. Sistēmas velnišķība ir tā, ka ikviens tur otru par ziņotāju.

Un tā tālāk, un tā joprojām… Latviešu lasītājam, kas zina šī laika perioda Latvijas vēsturi, faktu ziņā šī grāmata sniegs maz ko jaunu, ja nu vienīgi apjausmu, ka igauņiem klājās tāpat kā mums. Savukārt par notiekošo Baltijā maz informētajam tā laika Rietumvalstu lasītājam (kas acīmredzot bija šīs grāmatas mērķauditorija) tajā netrūkst spilgtu un ļoti spēcīgu liecību. Diemžēl nezinu, cik daudz dzirdīgu ausu un atvērtu prātu šī grāmata tolaik sasniedza; pieļauju, ka ne visai daudz.

Turpinājumā vēl dažas tēmas, ko man likās būtiski pieminēt.

R.Raids visai daudz runā arī par minoritāšu kultūras autonomijas politiku, ar ko Igaunija lepojās neatkarības gados. Arī R.Tāgepera Igaunijas toleranto un demokrātisko pieeju attiecību veidošanā ar minoritātēm minēja kā vienu no jomām, kurā Eiropa un varbūt pat pasaule varētu daudz ko mācīties no Igaunijas. Romāns Kad krievi nāk sevišķi spilgti parāda, kā, krieviem ienākot, ziņotāju, čekas pakalpiņu, komunisma pirmrindnieku un jaunā režīma vadošo darbinieku rindas strauji aizpildīja ebreju tautas pārstāvji. Un arī to, cik neizprotama un sarūgtinoša šāda rīcība šķita igauņiem pēc tam, kad Igaunija, pēc pašu igauņu domām, bija nodrošinājusi savām minoritātēm tik labus apstākļus (izglītības, valodas, reliģijas u.c. jomās):

Mēs jūs nesaprotam. Mēs brīnāmies par žīdu nostāju un izturēšanos. Esam patiesi vīlušies, bet vai paši sevī, jeb jūsos – to mēs nezinām. Varbūt esam spiesti atzīt, ka mūsu līdzšinējā polītika par žīdu nacionalitātes pilsoņiem bijusi nepareiza. Kā redzi, mēs neizprotam, kur bijusi kļūda.

Pagaidām pie mums vēl nav krasa naida pret šo tautu, ir tikai nesaprašanās, kas nenovēršami pārvēršas sarūgtinājumā.

Kā iespējamo skaidrojumu šādai ebreju rīcībai R.Raida romāna varoņi min vienkāršu pašsaglabāšanās instinktu kombinācijā ar ebrejiem raksturīgu tiekšanos pēc varas. Savukārt krieviem šie ebreju centieni ir pat izdevīgi:

Žīdiem bija bailes no komunistiem, tādēļ viņi krieviem piedāvājās. Tie samin citus, lai tas nenotiktu ar viņiem pašiem. Tā mūsu žīdi, savu ādu glābdami, nodarījuši daudz ļauna. Krievi visur priekšplānā izvirzījuši žīdus, un nu tautas naids vēršas pret pēdējiem, nevis pret krieviem, marionešu bīdītājiem, kuri slēpjas aizmugurē.

Krievi igauņiem neuzticas, tāpēc mūs, žīdus, labprāt pieņem. Viņi domā, ka mums nevar būt igauņu nacionālās apziņas, viņi tic, ka mēs neesam Maskavai bīstami. (..) Viņos [komunistos] tagad ir vara, neierobežota vara, un mans vecais tēvs saka, ka tā cilvēku samaitājot. Žīdi kļūstot traki, ja iegūstot varu. Šāda daba ir mūsu asinīs. Palasi veco derību vai Talmūdu. Tur viss ir pateikts.

Ko jūs igauņi saprotat no varas? Jūs pēc tās cenšaties, lai īstenotu savus plānus. Jums vara ir līdzeklis mērķa sasniegšanai. Ja viņa jums rokās, jūs to pat nemanāt. Bet mēs? Mēs, žīdi, protam varu izbaudīt. Mums tā nekad nav bijusi, bet nu reiz ir dota! Tagad varam pēc patikas likt ākstiem lēkāt un dejot. Tas mūs apreibina, ļauj visu pamatīgi izgaršot! Ja valdītu taisnība, tad visas pasaules vara būtu jānodod žīdiem, tikai viņi prot to novērtēt.

Pie šādām minoritāšu grupām, par kurām runājot neviļus nāk prātā teiciens par čūskas audzēšanu azotē, protams, pieder arī krievi, kuru rīcība gan, lai arī sagādā igauņiem vilšanos, bet nav pārsteidzoša:

Mēs neparedzējām, ka jaunie tik ļoti izjutīs savu piederību pie krieviem. Krievu jaunatne neskrēja uz NKVD sajūsmā par komunismu, bet tāpēc, ka tur bija viņu tautieši. Viņi ir bijuši kā dzeguzēni. Ko tiem nozīmēja jaunā dzimtene, Igaunijas republikas drošība un aizsardzība? Kāda jēga bija igauņu maizei un izglītībai, ko viņi še guva? Tas viss nebija nekas! Viņi skrēja, jo māmuļa Krievija aicināja.

Vispār jau šis romāns ļoti palīdz sajust igauņus, viņu pasaules uzskatu, vērtību sistēmu un skatījumu uz sevi. Sajust igauņu uzskatu, ka zemnieks ir valsts un tautas labākais elements, tās pamats un stiprais, stabilais balsts. Saprast, kādu nozīmi igauņi piešķir godīgumam (dotais vārds jātur un ar PSRS noslēgtais pakts jāievēro, pat ja krievi to pārkāpj), cik nozīmīga ir pārliecība, ka katram ir tiesības dzīvot tā, kā viņš uzskata par pareizu (arī minoritātēm, pat ja tās spļauj sejā mājastēvam). Saredzēt igauņus kā Eiropas austrumu robežas sargus (šī doma, vēsturiskās misijas apziņa vairākas reizes atkārtojas gan R.Raida romānā, gan R.Tāgeperas grāmatā)… Vai tāda toreiz bija igauņu vērtību sistēma un skatījums uz sevi un pasauli? Vai tādi tie ir tagad? Vai arī tas ir kas specifisks R.Raidam un R.Tāgeperam? Protams, ne ekskluzīvi viņiem, bet kā atsevišķas grupas – piemēram, emigrācijas igauņu – pārstāvjiem. Emigrācija tomēr liek paskatīties uz dzimteni un tautiešiem mazliet citādi – varbūt ne daudz objektīvāk, bet tomēr ar skatu no malas.

Tās tādas manas filosofiskas pārdomas pēc šī romāna izlasīšanas.

Un noslēgumā vēl pēdējā tēma, kas joprojām aktuāla arī mūsdienu diskusijās par šī perioda vēsturi (vismaz Latvijā… varbūt igauņi par to tik karsti nediskutē) – mūsu (šajā gadījumā – igauņu) karavīru karošana abās frontes pusēs, sevišķi – vāciešu atbalstīšana. Pēc I.Dreimanes romāna Vēstule ar pielikumu izlasīšanas jau dalījos ar spilgtu citātu, kas paskaidro vienkāršā Latvijas cilvēka labi saprotamo nostāju šajā jautājumā. R.Raidam ir ko teikt arī par igauņu tautas domām šajā jautājumā – un ticiet vai nē, tās ir visai līdzīgas I.Dreimanes romāna varones paustajam viedoklim:

Mūsu vienīgā cerība ir karš starp Vāciju un Krieviju ar Vācijas uzvaru. Ja bruņots konflikts sāktos tikai pēc dažiem gadiem – bet par tādu muļķi es Hitleru neturu – tad Igaunijā nebūs vairs neviena igauņa. Vācijas zaudējums nozīmēs arī mūsu tautas bojā eju. Kā redzat – mums nav izvēles.

Arvien spēcīgāks kļūst krievu nāves žņaugs. Pāri zemei plūst vaidi un igauņu tautas lūgšanas ceļas augšup: “Debesu Tēvs! Dari, lai drīzāk ierastos vācieši!”

Un man liekas, es dzirdu miljonu Baltijas ļaužu – igauņu, latviešu un lietuviešu lūgšanu: “Mūsu Tēvs debesīs! Sūti vāciešus! Sūti vāciešus drīz! Mēs ejam bojā!”

Mums jāatvieglo vāciešu ienākšana. Jo ātrāk tie ienāks, jo mazāki būs mūsu zaudējumi. Pret krieviem un viņu algādžiem visur cīnīsies mūsu pretestības kustības vīri. Viņi palīdzēs atbrīvot dzimteni, atvieglos vāciešiem zemes ieņemšanu un aizstāvēs mūsu tautiešu dzīvības.

Bet, protams, igauņi nebija tādi muļķi, lai ticētu, ka vācu armija ir Laimes lācis, kas par pliku paldies atbrīvos Baltiju no PSRS žņaugiem un pēc tam atgriezīsies atpakaļ savā alā, atstājot baltiešus pašus savā vaļā. Igauņi labi zināja vēsturi, tomēr (kā rakstīja arī R.Tāgepera), saskaroties ar Staļina teroru, jebkas, ko varētu sagaidīt no Hitlera, šķita mazāks ļaunums:

Jā, vāciešiem ir jāpalīdz ieņemt Igauniju. (..) Bet tas nozīmē, ka krievi gan aizies, bet viņu vietā nāks vācieši. Un kareivjiem uz pēdām sekos baltvāci, baroni un muižnieki. Tie atņems mūsu zemniekiem zemi un gribēs mūsu tautu pakļaut savai varai. Viņi gaidīt gaida to laiku, kad igauņiem viņu priekšā būs jānoceļ cepures. Neaizmirsīsim, ka Hitlera partijas ideologs arī ir baltvācietis. Šajā ziņā nevien mums igauņiem, bet arī latviešiem un lietuviešiem ir tikpat nelāgas izredzes. Bez tam Hitlers ir diktators, kurš, domājams, arī pie mums īstenos nacionālsociālisma iekārtu. Nē, arī vācieši mums nenesīs brīvību!

Un te nu es likšu treknu punktu šīs grāmatas apskatam. Ne tāpēc, ka vairāk nebūtu, ko teikt, bet tāpēc, ka vairāk neviens nelasīs. Zinu, ka arī šis jau ir daudz par daudz parastam bloga lasītājam, bet īsāk nudien šoreiz nevarēju. Ja izlasīji līdz galam, domāju, man vairs nav jācenšas Tevi pārliecināt par to, ka šo grāmatu ir vērts izlasīt. Ja tā nāk pretim kādā antikvariātā vai grāmatu kolekcijā, ķer ciet un nelaid vaļā! Savu eksemplāru, kam no liela vecuma lasot jau drūp lapu stūrīši, tālāk tautās gan nelaidīšu, bet, ja labi sarunā, saudzīgam lasītājam varbūt varu aizdot izlasīt.