• Armēnija, Azerbaidžāna: Kalnu Karabaha
• Vēsture
• Laika periods: 1988.-2001.gads

Tā nu sanāca, ka iepazīšanos ar Kalnu Karabahas konflikta vēsturi sāku nevis ar šo Tomasa de Vāla (Thomas de Waal) grāmatu, kas manā plauktā stāv jau vairākus gadus, bet gan ar visnotaļ akadēmisko O.Geukjian darbu, par kuru savos iespaidos dalījos iepriekšējā ierakstā. Iespējams, būtu vajadzējis šīs grāmatas lasīt otrādā secībā, jo Black Garden ir krietni vien dzīvāka un uzbur lasītājam daudz vieglāk sajūtamu stāstu.

Tomass de Vāls ir žurnālists, Carnegie Europe eksperts, kas jau gadu desmitiem ilgi sekojis līdzi notikumiem Dienvidkaukāzā. Grāmatas Black Garden: Armenia and Azerbaijan through Peace and War pirmais izdevums, kuru lasīju arī es, iznāca 2003.gadā. Grāmata tapusi 2000.-2001.gadā un balstīta lielā mērā uz autora paša pieredzēto un viņa veiktām intervijām ar cilvēkiem gan Armēnijā, gan Azerbaidžānā, tostarp Kalnu Karabahā. Ir, protams, arī atsauces uz dažādām lielākoties ne-zinātniskām publikācijām, taču fakts, ka T. de Vāls raksta par vietām, ko pats apmeklējis, un cilvēkiem, ar ko pats runājis, ļoti daudz dod klātesamības sajūtas radīšanai – viņš piedāvā lasītājam īstus cilvēkstāstus, dzīvus un emocionālus.

Vienlaikus, protams, šāds žurnālista stils neparedz sistemātisku un detalizētu tēmas izklāstu no A līdz Z. Savā grāmatā T. de Vāls vispārīgos, plašos vilcienos ieskicē kopbildi (konflikta būtību un vēsturi), uz kuras fona tad izgaismo atsevišķus cilvēku un vietu stāstus un atsevišķas nozīmīgas (vēsturisko notikumu pavērsienu vai vienkārši emocionālā ziņā) epizodes. Šķiet, tieši šīs kopainas, kurā iekļaut daudzos faktus, man pietrūka, lasot O.Geukjian darbu. Droši vien, ja būtu lasījusi abas grāmatas otrādā secībā, O.Geukjian darbu būtu varējusi labāk izbaudīt un vairāk no tā paņemt.

Tiesa gan, arī T. de Vāla stāstījums nevijas cauri konflikta vēsturei kā pa diedziņu no senākiem gadiem uz mūsdienām. Tāpat kā O.Geukjian, arī T. de Vāls kombinē hronoloģisko ar ģeogrāfisko pieeju, turklāt papildus saviem personīgajiem pieredzējumiem, apmeklējumiem un sarunām viņš stāstījumā par 1988.-2001.g. notikumiem iekombinē arī senākas vēstures faktus, lai radītu kontekstu savam stāstam un sasaistītu to kopā. Varbūt izklausās haotiski, un zināmā mērā tā arī ir. Taču, tā kā šādā stāstījumā lielākajai daļai minēto cilvēku un vietu tiek dots pietiekami plašs stāsts, tie labāk nolasās, labāk paliek atmiņā un ieklikšķ kopējā bildē gluži kā puzles gabaliņi.

Kas tad ir tie puzles gabaliņi, ko es ieguvu no Black Garden un kas iespiedās atmiņā tieši pēc šīs grāmatas izlasīšanas, pat ja bija minēti arī O.Geukjian darbā?

• Black garden jeb melnais dārzs ir vārda ‘Karabaha’ tulkojums no turku-persiešu valodas un, visticamāk, attiecas uz reģiona auglīgo lauksaimniecības zemi (pat ja šobrīd tas vairāk saistās ar nāvi);
• Gorbačova komentārs (saistībā ar Maskavas reakciju uz Karabahas krīzes sākumu 1988.g.), ka Padomju Savienībā bija 19 (!) potenciāli teritoriāli konflikti un Maskava nevarēja atļauties piekāpties nevienā no tiem, lai neradītu precedentu;
• Atgādinājums par to, kā komunikācijas tīkli (tāpat kā transporta tīkli, ražošanas ķēdes u.c.) saistīja padomju republikas ar centru, bet ne vienu ar otru: A lack of interest in the views of your neighbors was inherent in the rigidly vertical structure of the Soviet system, where Union Republics like Armenia and Azerbaijan never talked to each other directly, only through Moscow. Iespējams, arī šis savstarpējais komunikācijas trūkums deva savu artavu Kalnu Karabahas konflikta eskalācijā;
• 1988.g. februāra Erevānas demonstrāciju (ar kurām sākās konflikta saasinājums) apraksts – kā pūļa enerģija darbojās kā reliģiskai eksaltācijai līdzīgs vilnis, veselo saprātu aizmiglojošs un nekontrolējams: The Yerevan rallies were peaceful, but they also had a terrifying momentum. No one was able to apply the brakes. Even the new “leaders” of the movement had little idea where their movement was going. (..) “You know, the whole people rose up. It isn’t that we lifted them up, the people lifted us on its wave. We were simply on the crest of a wave.”;
• Asiņainie liecinieku un cietušo stāsti par to, kas 1988.g.februārī notika Sumgeitā. Bezkaislīgo upuru skaitu (ap 30 armēņu) deva arī O.Geukjian, taču T. de Vāls padarīja šo epizodi tiešām dzīvu. (Atcerēsimies, ka 2020.gada rudens konflikta saasinājuma laikā uz Sumgeitas armēņu slaktiņu kā Karabahas konflikta saasinājuma sākumu atsaucās arī V.Putins.)
• Atsevišķu pilsētu un ciemu stāsti:
  • Šuša, kas kopš 1994.g. atradās armēņu kontrolē (bet pēc 2020.g.rudenī noslēgtās vienošanās atkal nonāca azerbaidžāņu rokās). Autors tiekas gan ar no Šušas padzītajiem azerbaidžāņiem, gan ar armēņiem, kas pēc tam ievācās viņu dzīvokļos. Arī ar bijušajiem labākajiem draugiem, kas, piederot pie naidīgām nācijām, nu jau gadiem ilgi vairs neuztur nekādus kontaktus, bet sūta viens otram sirsnīgus sveicienus ar T. de Vāla starpniecību;
  • Ciematiņš, kurā līdz šim abas tautas dzīvojušas draudzīgi, savstarpēji precējušies u.c., bet 1988.g. novilkta robeža, kas sadala to armēņu un azerbaidžāņu teritorijās. Vīrs azerbaidžānis ar trīs bērniem palicis robežas vienā pusē, sieva armēniete ar otriem trim – otrā pusē;
  • Likteņa ironija – azerbaidžāņu izraidīšana no armēņu ciemiem Spitakas reģionā izglābj viņus no bojāejas zemestrīcē 1988.g. decembrī. Tajā kopējais bojāgājušo skaits bija tuvu pie 25 000, no tiem – 33 azerbaidžāņi;
  • Erevāna kā sava veida Telaviva, kur slaktētas tautas izdzīvotāji sapulcējas radīt jaunas mājas;
  • Baku kā multinacionāla naftas ieguves pilsēta…

T. de Vālam šādu spilgtu stāstu ir daudz, visus neuzskaitīsi. Tie labi parāda, cik paradoksālā veidā vienā cilvēkā var sadzīvot dedzīgs naids pret kaimiņvalsti un kaimiņtautu no vienas puses un cieša draudzība ar atsevišķiem šīs tautas pārstāvjiem no otras puses. Un to, kā var (vai var?) sākt ienīst labāko bērnības draugu/skolasbiedru/kaimiņu tikai tāpēc, ka viņš pieder pie nācijas, kas tavai tautai nodarījusi tik daudz sāpju.

Autora sarunas gan ar vienas, gan ar otras (un arī trešās – ja uzskatām Karabahu par atsevišķu pusi konfliktā) konfliktā iesaistītās puses pārstāvjiem, uzskatāmi rāda, kādu ļaunumu var nodarīt idejas un pārliecība par vēstures un identitātes jautājumiem, kas rodas ideoloģiskā vakuumā vai dezinformācijas apstākļos – kā cilvēks ir gatavs nogalināt otru un arī pats iet nāvē dēļ kāda mākslīgi uzkonstruēta mīta, kam tic ar visu sirdi un dvēseli. Un gribot negribot rodas arī jautājums, vai konfliktam vispār iespējams atrisinājums, ja katra puse dzīvo savā, izolētā informācijas telpā un audzina jauno paaudzi vienpusējas informācijas vidē, kurā tiek kultivēta pozīcija “mēs – nevainīgi upuri, viņi – agresori”…

Paralēli šiem lokālajiem vietu un cilvēku stāstiem T. de Vāls runā arī par iekšpolitiskajiem procesiem abās valstīs 1988.-1990.g., kas caur Karabahas konfliktu noveda tās pie neatkarības. Armēnijas ceļā es saskatīju vairāk līdzības ar Baltijas valstu ceļu (Tautas fronte, suverenitātes deklarācija jau 1990.g.), kamēr Azerbaidžāna ilgāk pieslējās PSRS, daļēji cerot arī uz Maskavas atbalstu Kalnu Karabahas jautājuma (militārā) atrisināšanā.

Tāpat autors piedāvā arī savu skatījumu uz iemesliem, kāpēc Armēnija uzvarēja 1991.-1994.g.karu, tostarp minot šādus nozīmīgus (bet ne izsmeļošus) faktorus:

• Azerbaidžāņiem bija mazāk militāru speciālistu, jo musulmaņus padomju armijā īsti nemīlēja un nedeva viņiem ne atbildību, ne ieročus, ne pakāpes. Armēņiem netrūka virsnieku, bet azerbaidžāņi vairāk dienēja atbalsta un apgādes jomā, virtuvē u.tml.
• Armēnijā pēc PSRS sabrukuma valdīja salīdzinoša iekšpolitiskā stabilitāte, kamēr Azerbaidžānā – liela iekšējā sašķeltība, iekšējā cīņa par varu. Militārie grupējumi savā starpā cīnījās par varu un nereti pameta pozīcijas frontē, lai atgrieztos Baku un atbalstītu savu pretendentu uz politiskiem amatiem; katram komandierim bija pakļauti savi daži desmiti/simti cilvēku, bet nebija vienotas virsvadības. Kā piemēru T. de Vāls min nocietinātās un it kā viegli aizsargājamās Šušas krišanu armēņu rokās 1992.g.
• Krievijas militārā palīdzība Armēnijai (bruņojums), it kā lai izlīdzinātu abu pušu kaujasspējas. Krievijas palīdzības apmēri (un vispār iesaistes loma) joprojām neskaidri, bet, šķiet, tieši krievi īsā laika sprīdī izveidoja Stepanakertai pretgaisa aizsardzības sistēmu 1992.g.

Jaunākai informācijai var ieskatīties šīs grāmatas otrajā izdevumā, kas iznāca 2013.g. un papildināts ar jaunām detaļām, t.sk. arī par to, kā Azerbaidžāna izmantoja savus naftas miljonus bruņoto spēku modernizācijai, kas rezultātā likumsakarīgi noveda pie Azerbaidžānas uzvaras arī 2020.gada rudenī notikušajā konflikta saasinājumā. Taču, tā kā man plauktā stāv pirmais izdevums, tad lasīju to.

Kopumā – Tomasa de Vāla Black Garden ir no tiem žurnālistu veikumiem, kādus man patīk lasīt – tas ir gan informatīvs un pietiekami daudzpusīgu informāciju sniedzošs, gan dzīvs un interesanti lasāms. Faktu materiāla ziņā O.Geukjian darbs, protams, bija bagātāks, bet sajūtas un kopējas izpratnes radīšanai šis noteikti ir labāks.