• Latvija
• Vēsture; Autobiogrāfija, memuāri
• Laika periods: ~1940.-1978.g.

Imanta Lešinska grāmata savu kārtu manā plauktā gaidīja ilgāk, nekā man būtu gribējies – kādus pāris gadus. Tomēr pēc V.Hanta darba VDK un Latvija izlasīšanas īstais brīdis beidzot bija klāt. Uzreiz gan jāteic, ka abas grāmatas ir ļoti atšķirīgas, kaut arī abu centrālā tēma ir čekas darbība Latvijā. V.Hanta darbs ir pētījums, ko veicis cilvēks no malas, kas pārstāv pavisam citu laiku un kultūru, savukārt I.Lešinskis ir 20 gadus kalpojis čekai pietiekami augstos amatos, lai būtu savām acīm redzējis un savām ausīm dzirdējis, kā lietas notiek, un bijis ne tikai aprakstīto notikumu laikabiedrs, bet bieži vien arī dalībnieks. Arī čekas darbības aspekti, par ko abi autori runā, ir pilnīgi atšķirīgi – V.Hants dokumentē čekas asiņaino vēsturi un raksta par izsūtīšanām, vajāšanām, spīdzināšanām un dažādām šausmām, savukārt I.Lešinskis stāsta par pieredzēto kultūras, propagandas un etniskās spiegošanas jomā, un viņa stāstos ir visai maz asiņu, taču daudz ironijas un cinisma. Līdz ar to šie abi darbi nevis konkurē (kurš labāks?), bet gan drīzāk savdabīgā veidā papildina viens otru.

I.Lešinska biogrāfiju šeit sīkumos nepārstāstīšu, tā atrodama grāmatā gan viņa paša piezīmēs, gan arī viņa meitas Ievas rakstītajā grāmatas ievadā. Ja pavisam īsi – I.Lešinskis audzis pārliecinātu komunistu ģimenē un arī pats no visas sirds ticējis komunisma ideāliem līdz brīdim, kad saskāries ar valdošā režīma patieso seju, studējot Maskavas Valsts Starptautisko attiecību institūtā 50.gados. Darbu čekā viņš sācis jau pēc tam, bet dažus gadus vēlāk sācis sadarboties arī ar Rietumu (ASV) izlūkdienestiem.

Kas pamudināja I.Lešinski kļūt par ‘divu kungu kalpu’? Iecerētajā autobiogrāfiskajā grāmatā, kuru I.Lešinskim tā arī nebija lemts pabeigt, viņš raksta, ka tobrīd jau nīstā VDK piespiedusi viņu parakstīt ‘parasto ziņotāja zvērestu’. Situācijas tālākā attīstība jau bijusi loģiska:

Te nu es biju – latvietis, antikomunists, kurš strādā visnicināmākajā padomju iestādē, drausmajā VDK! (..) Kā es varētu visvairāk kaitēt režīmam un VDK? Skaidrs, ka tikai un vienīgi centīgi strādājot, iekarojot priekšnieku uzticību, kāpjot augšup pa dienesta kāpnēm, uzzinot padomju noslēpumus un tad izpaužot tos sovjetu ienaidniekiem Rietumos.

20 čekā nostrādāto gadu laikā I.Lešinskis pabijis gan trimdas latviešiem paredzētā VDK izdotā laikraksta Dzimtenes Balss žurnālista un redaktora amatā, gan arī vadījis Komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (Kultūras sakaru komiteju). 1978.gadā viņš kopā ar sievu un meitu lūdza patvērumu ASV, bet 1985.gadā negaidīti nomira, nepaspējis izstāstīt trimdas (un arī tagadējās Latvijas) sabiedrībai visu, ko gribēja pavēstīt par čeku un tās darbību. Grāmatā Starp divām pasaulēm I.Lešinska meita Ieva apkopojusi viņa trimdā rakstītās publikācijas par kalpības gadiem čekā un dažādus citus rakstus un dokumentus, kas labāk atklāj I.Lešinska rakstos skartās tēmas.

Lielāko daļu grāmatas veido I.Lešinska rakstīto publikāciju sērija Kalpības gadi, kurā viņš ļoti saistošā un viegli lasāmā formā runā par savu pieredzēto, strādājot gan Dzimtenes Balsī, gan Kultūras sakaru komitejā. Tas ir atmiņu stāsts, taču raksti neveido sižetiski vai hronoloģiski saistītu secīgu stāstījumu, drīzāk tās ir spilgtas epizodes, puzles gabaliņi, kas lasāmi katrs pats par sevi un pilnīgu bildi nedod. Turklāt Kalpības gadi noteikti lasāmi un uztverami piesardzīgi – nav šaubu, ka daudz ko I.Lešinskis nav drīkstējis vai uzdrošinājies teikt, šo to droši vien arī gribējis noklusēt vai pasniegt sev izdevīgākā gaismā. Kā viņš pats raksta:

Meli, meliņi, pusmeliņi un puspatiesības, īstenības faktu un patieso problēmu noklusēšana ir jebkuras atklātībā teiktas runas neatņemama sastāvdaļa – vienalga, vai tā tiktu teikta PSRS Augstākās padomes sēžu zālē, partijas kongresā vai sīka otrreizējo izejvielu vākšanas kantorīša arodbiedrības sapulcē.

Šajā realitātē I.Lešinskis dzīvoja gadiem ilgi, un, domājams, kalpojot vienlaicīgi diviem kungiem, viņš vēl vairāk nekā daudzi citi bija spiests ne tikai dzīvot melos, bet arī pats melot, runāt puspatiesībās, noklusēt vienas lietas, paspilgtināt vai nedaudz sagrozīt citas. Turklāt noteikti nav viegli atzīt savu lomu (vainu?) notikušajā, atklāti stāstīt par lietām, ko gadiem ilgi esi darījis pretēji savai pārliecībai vai vienkārši sekojot brīža izdevīgumam. Tāpēc arī no šī atmiņu stāsta nevar prasīt ne pilnīgu objektivitāti, ne 100% atklātību. Tomēr lasāmviela ir ļoti saistoša, informatīva un pārdomas rosinoša. Kā kodolīgi noformulējis Indulis Zālīte (Totalitārisma seku un dokumentācijas centra bij.vadītājs) Kalpības gadu pēcvārdā:

Latvijas kultūras vēstures interesentiem Kalpības gadi šodien var būt kā unikāls izziņas avots par Latvijas un Rietumu kultūru sadarbību Aukstā kara laikā, taču tajos sacītais vērtējams kritiski, ievērojot Lešinska kā dubultaģenta spēles sarežģītos noteikumus.

Kaut arī Kalpības gadi ir atmiņu stāsts, tomēr pats par sevi un savu darbu I.Lešinskis runā visai maz un tikai garāmejot, vairāk liekot uzsvaru uz savu čekas kolēģu un darbības metožu aprakstiem. Šajos rakstos I.Lešinska izteiksmes veids ir ļoti krāšņs, bagāts ar dažādiem epitetiem, metaforām un citiem izteiksmes līdzekļiem, pārpārēm spilgti atklājot rakstītāja ironisko, cinisko attieksmi pret tēmu. Brīžiem tas likās pat pārāk uzspēlēts un reizēm apgrūtināja teksta uztveri, jo bija vairākas reizes jāpārlasa rindkopa, mēģinot saprast, uz ko tad īsti attiecas kārtējais ‘puķainais’ apzīmējums. Šeit tikai daži daiļrunīguma piemēri:

Apmēram tajā pašā laikā tiku uzņemts arī padomju pseidokomunistisko divdabju partijas šķobīgajās rindās.

Arnoldam [Marksam], protams, ar komunistiskās priecas mācības iedibinātāju nebija nekā kopīga.

Acis Andrim ir maigas kā Latgales stirnas teļam, taču augšupeju pa padomju karjeras kāpnēm šim vārgajam dzejniekam un jūsmīgu ievadrakstu autoram sagādāja nevis lēnprātīgais skatiens, bet gan pavisam konkrēti pakalpojumi pašreizējās Latvijas literatūras čekistiskajiem pārraugiem.

Iespējams, bez visām šīm ‘cakām’ grāmata būtu reizes piecas plānāka, taču noteikti ne tik interesanti lasāma. Katrā ziņā čekas darboņu portretējumi (gan vizuālie, gan psiholoģiskie) I.Lešinskim izdevušies ārkārtīgi kolorīti un baudāmi. Nu, piemēram, šāds:

Pietuvodamās piecdesmit mūža gadu slieksnim, Kira jau bija zaudējusi krietnu daļu kādreizējās pievilcības, taču vēl tolaik viņas staltajā stājā un pareizajos vaibstos bija nojaušama daļiņa no kādreizējās krievu daiļavas. Diemžēl kultūras sakaru referente gaužām maz lūkoja kaut ko darīt šīs cildenības palieku saglabāšanai – ikdienā viņa allaž apgrozījās krietni paplukušā melnā kleitā, no kuras dvakoja specifisks, mazliet pārskābušu un pārsālītu gurķu mucas izgarojumiem līdzīgs aromāts, kura cēloņu zinātniska izpēte, baidos, mūs novestu fizioloģijas jomā. Piedevām Kiročka nemitīgi pīpēja negantos “Belomor” markas papirosus, kuru pelni platā vēdeklī klājās pār blāvi melnajā tērpā iespīlēto krūtežu.

Ja par grāmatas saturisko vērtību – rakstu sērija Kalpības gadi dod spilgtu ieskatu čekas darbības aizkulisēs un specifiskā tēmā – Padomju Latvijas un trimdas latviešu attiecībās, kurās vienmēr klātesoša bija čekas ēna.

Tā, piemēram, I.Lešinskis runā par to, kā trimdas latviešiem domātie čekistu preses izdevumi safabricēja un piepušķoja stāstus, sagrozīja faktus un pat rakstīja pilnīgus melus, lai radītu labāku priekšstatu par dzīvi padomju Latvijā. Piemēram, šādi tapa raksts par labo vidējo strādnieka algu:

Pārtikas izdevumus no reāliem 90-95 procentiem ar dažiem spalvas vilcieniem reducēju uz pieklājīgiem 50 procentiem, izdomājot izdevumus ceļošanas un izklaidēšanās vajadzībām. Iznāca tīri solīdi. Padomju cilvēks taču dzīvo pilnvērtīgu dzīvi.

I.Lešinskis raksta arī par trimdas un padomju Latvijas latviešu attiecībām, savstarpējiem kontaktiem un vizītēm. Par kontingentu – kas tie bija, kas brauca uz Latviju, un kas un kādos apstākļos tika palaisti ciemos uz kapitālistiskajām zemēm. Par to, kāpēc čekai bija vajadzīgi/izdevīgi šādi kontakti (vizītes, vēstules) un kā tā tos izmantoja. Par čekas informācijas avotu vervēšanu Jāņu svinībās, par trimdas tūristiem rīkotajām “kultūras pēcpusdienām” u.c.

Makšķernieki zinās, ka uz plika āķa zivis neķeras. Ēsma trimdas asarīšiem un raudiņām bija “pēcpusdienu” ietvaros puslīdz augstā līmenī sniegtais mākslinieciskais devums. Tajā bija paslēpts itin ass un žuburains čekas āķis. Kā jau tas slepenpolicijas rīkotajos pasākumos pienākas, “kultūras pēcpusdienu” mērķis un jēga bija nevis trimdinieku iepazīstināšana ar Latvijas kultūru, pat ne viņu ideoloģiska indoktrinācija, bet gan iespēja dažāda tipa čekas aģentiem, arī no Latvijas kultūras darbinieku vidus, ērti un neuzkrītoši nodibināt kontaktus ar tiem iebraucējiem, kuri interesēja drūmo iestādi Engelsa un Ļeņina ielas stūrī.

Kādā no Kalpības gadiem sekojošajiem rakstiem I.Lešinskis pastāsta arī, kādi bija čekas mērķi, dibinot šos kultūras sakarus ar emigrantiem:

Emigrantiem ir maz īstu noslēpumu, ja tādi vispār ir, un to izzināšana neattaisnotu milzīgo naudas un kvalificēta darba ieguldījumu. (..) VDK patiesais uzdevums ir nevis pāraudzināt Rietumvalstu sabiedrību, bet gan tajā iefiltrēties. (..) ienaidnieks jāiznīcina visiem līdzekļiem. Etniskā spiegošana ir viens šāds līdzeklis.

I.Lešinska stāstos labi atklājas tas, kā čeka izmantoja cilvēku (gan šejienes, gan trimdinieku) neapdomību un neiedziļināšanos informācijas, notikumu, pasākumu un kontaktu nozīmē. Kā cilvēks, pat nepaužot nekādu ideoloģisko pārliecību, vienkārši parādoties nepareizajā vietā, nepareizajā laikā vai runājot ar nepareizo cilvēku, varēja kļūt par trumpi čekas rokās. Visvairāk mani šokēja stāsts par trimdas tūristu iekrišanu VDK izliktajās lamatās – aktīvo un daudzskaitlīgo brīvprātīgo piedalīšanos čekas rīkotajos svinīgajos vakaros par godu padomju varas atjaunošanai Latvijā 1940.g.21.jūlijā, pat ja šampanieša glāzi pēc tosta par godu dienai, kad latviešu tauta atjaunoja padomju varu un brīvprātīgi izlēma iestāties Padomju Savienības brālīgajā saimē, viens otrs esot tukšojis vilcinoties un apkārt skatoties.

Protams, protams, šampanieša glāžu cilātāji Latvijas brīvības kapraču svētkos jau nav nekādi komunisti. Tālu no tā (..). Un tajā pašā laikā viņi ir brīvprātīgi gatavi kļūt par statistiem 21.jūlija “svētkos”. Ir sasniegta ievērojama divdabības pakāpe. Atcerēsimies, ka tagadējai krievu impērijai vairs nav vajadzīgi brēkājoši komunisti, bet gan bezprincipu divdabji.

Saistībā ar Kultūras sakaru komitejas darbu (un ne tikai) I.Lešinskis piemin arī daudzus pazīstamus kultūras darbiniekus (Jānis Anerauds, Andris Vējāns, Žanis Grīva, Arvīds Grigulis, Zigmunds Skujiņš u.c.) un viņu attiecības ar čeku – kurš tajā darbojās labprātīgi un ar entuziasmu, kurš sadarbojās piespiedu kārtā.

Dažas tēmas pārklājas ar V.Hanta grāmatā lasīto un to papildina. Piemēram, par čekas mēģinājumiem šķelt trimdas latviešu sabiedrību, sadalot to ‘kara noziedzniekos’ un ‘svešatnes/klaida latviešos’, kas aizvilti no dzimtenes; par melīgajām publikācijām par Daugavas Vanagiem un ‘vācu nacistu pakalpiņiem’; par 18.policijas bataljona tiesas prāvu, kurā latviešu leģionāri tika atkārtoti tiesāti par zvērīgām slepkavībām Baltkrievijā pēc tam, kad jau bija izcietuši sodu ‘darba labošanas’ nometnēs u.c.

Katrā ziņā grāmata ir gan vērtīga, gan interesanta. Pieļauju, ka arī cilvēkiem, kas uz savas ādas piedzīvoja Lešinska aprakstīto laiku un čekas darbību, būs interesanti palasīt stāsta otru pusi.

Raksti, kas seko Kalpības gadiem ir lietišķāki, mazāk ‘puķaini’ un daudz labāk strukturēti, ar skaidru vēstījumu. Tie ietver gan vairākus paša I.Lešinska rakstus, gan vēstules, intervijas, liecību tiesā u.c. un tematiski papildina ‘bildi’, ko veido raksti Kalpības gados. Prasījās gan, lai rakstu autors un publikācijas laiks un vieta būtu norādīti pirms raksta, nevis pēc tā, lai vieglāk orientēties laikā un telpā (piemēram, saprast, uz kuru laiku attiecas tekstā minēti apzīmējumi ‘tagadējais’ vai ‘pašreizējais’), bet tas jau tāds sīkums. Bija interesanti lasīt gan I.Lešinska spekulācijas par to, kāds būs PSRS gals un kādā veidā Latvija varētu atgūt neatkarību (rakstītas 1979.gadā), gan viņa pārdomas par Latvijas un citu PSRS okupēto valstu likteņiem – par to, ka Molotova-Rībentropa pakts nebija vienīgais cēlonis, kāpēc tās zaudēja neatkarību:

1917.-1920.gada periodā Krievijas tautas gaužām vāji pazina cita citu gan politiskajā, gan kultūras aspektā un nodarbojās ar savstarpējiem ķīviņiem un vēsturisko rēķinu kārtošanu tā vietā, lai kopīgi rīkotos pret lielāko apdraudējumu savai nākotnei – lielkrievu imperiālisma atdzimšanu.

Ne Latvijai, ne Igaunijai, ne Lietuvai nebija nedz sabiedroto, nedz īstu draugu – bija vienīgi ilūzijas.

Un, visbeidzot, vairākas I.Lešinska atziņas, runājot par PSRS valdošo režīmu, likās ļoti atbilstošas mūsdienu situācijai attiecībā uz Putina Krieviju. Nu kaut vai secinājums, ka patiesības meklētāji un komunisti-ideālisti valdošajam režīmam ir ne tikai lieki, bet pat bīstami ar savu tiekšanos pēc ideālā komunisma, un vajadzīgi ir bezprincipu pakalpiņi bez sirdsapziņas. Atliek vien šajā teikumā aizvietot vārdu ‘padomju’ ar ‘Putina’, un tas tikpat labi varētu būt rakstīts šodien, nevis pirms 40 gadiem:

Krieviskajam padomju režīmam vadošajos amatos jau sen vairs nav vajadzīgi “pārliecināti komunisti”, bet gan absolūti ciniķi, kuri, zinādami patiesos faktus, jebkurā laikā gatavi nodot savu sirdsapziņu, kalpot un iztapt Kremļa oligarhijai.

Tāpēc teikšu, ka šo grāmatu noteikti ir vērts izlasīt ne tikai mūsu vēstures labākai iepazīšanai, bet arī tāpēc, lai mazliet citām acīm paskatītos uz šodienas situāciju gan pašā Latvijā, gan tās attiecībām ar Krieviju un citām valstīm.