• Latvija
• Vēsture
• Laika periods: 1917.-2018.g.

2019.gadā izdotā Vinsenta Hanta grāmata “VDK un Latvija” ļoti organiski iekļāvās manā lasīšanas projektā kā vēl viena grāmata par čeku un pāriniece iepriekš lasītajai I.Dreimanes grāmatai “Vēstulei ar pielikumu”. Ar V.Hanta darbu gribēju I.Dreimanes iedzīvināto vēstures sajūtu papildināt ar faktu materiālu. Bija jau, protams, daudz kas zināms – izsūtīšanas, spīdzināšanas, Stūra māja, dažnedažādi šausmu stāsti, gan lasīti, gan dzirdēti… Bet tas viss bija vai nu aptuvens priekšstats vai daudzas sīkas epizodes, kas neveidoja skaidru un pilnīgu kopskatu, tāpēc gribējās savas zināšanas sastrukturēt un papildināt, lai iegūtu kopskatu par čeku un tās darbību Latvijā. Pie faktiem tiku, taču loģiski strukturētu kopskatu iegūt diemžēl īsti neizdevās.

V.Hanta grāmata aptver laika periodu no čekas izveidošanas 1917.gadā (kaut gan nedaudz atskatās arī uz 1905.gada notikumiem) līdz pat mūsdienām – čekas maisu atvēršanai un iespējamo čekistu klātbūtnei mūsdienu Latvijas drošības struktūrās. Tomēr tā nav vēstures pārstāsts, bet gan atskats uz vēsturi no mūsdienu perspektīvas. Tā stāsta ne tikai par čeku un tās darbību toreiz, bet arī par čekas pētītājiem pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, par čekas maisiem, par to, kā mēs mūsdienās skatāmies uz notikušo, ko par to zinām un ko domājam.

Grāmatas autors V.Hants ir bijušais BBC žurnālists, un žurnālista stils ir jūtams teju katrā lappusē. Grāmata ir stāsts par paša autora iepazīšanos ar tēmu “VDK un Latvija” un vienlaikus arī ar Latviju un tās vēsturi. Tā sastāv no neskaitāmām epizodēm, kurās autors stāsta, kā ticies ar saviem informācijas avotiem (gan pētniekiem, gan čekas upuriem u.c.) un dzēris ar tiem kafiju; kā viņš pats savām acīm skatījis vietas, kur norisinājušies vieni vai citi notikumi, un kādas sajūtas viņam raisījis redzētais/dzirdētais; kā viņš sarakstījies ar saviem informācijas avotiem un ko uzzinājis no izlasītajām grāmatām vai noskatītajām filmām… Tomēr, neraugoties uz pastāvīgu klātesamību stāstā, V.Hants ne mirkli nezaudē savu ‘svešā’ perspektīvu – viņš ir vērotājs no malas, pētnieks, viņš jautā, interesējas, klausās un cenšas saprast, bet vienmēr it kā ietur distanci un atturas no sava vērtējuma vai nostājas paušanas.

Viņš izgāja pa šīm durvīm, aizsoļoja pa šo gaiteni un tā arī vairs neatgriezās, jo tika nošauts pagrabā vien desmit minūšu attālumā no mājām. Es varētu tūlīt pat pieklauvēt pie durvīm un savām acīm skatīt vietu, kur viņš gulējis, ēdis, atpūties. Tik neizsakāmi savāda sajūta…

Kristīnes Jarinovskas asais jurista skatiens ieurbjas manī, meklējot vārdus, kā vislabāk aprakstīt šo savādo zemi tā, lai es saprastu.

Mani caurstrāvo doma, ka no šejienes es būtu varējis dzirdēt spīdzināto kliedzienus. Naktī tos varbūt varētu dzirdēt arī Doma laukumā. Tas man liek atvērt acis. Uz šīs misiņa plāksnes aprakstītie fakti ir rēta – asiņaina vāts.

Un, jā, grāmatā ir ļoti, ļoti daudz citātu no sarunām, vēstulēm, grāmatām u.c.

No vienas puses, ņemot vērā tēmas pretrunīgumu, manuprāt, šis ir ļoti atbilstoši izvēlēts stāstījuma formāts, lai panāktu maksimāli godīgu un patiesīgu rezultātu. Autors ir daudz lasījis literatūru, pētījis dokumentus, runājis ar cilvēkiem, vārdu sakot, tiešām iedziļinājies tēmā, taču viņš nepretendē uz viszinību un nemēģina pārliecināt, ka saprot (vai izjūt), ko šis laiks latviešiem nozīmē emocionāli. Viņš ir izpētījis pieejamo informāciju un godprātīgi nodod tālāk uzzināto, papildinot to ar savām sajūtām, bet nemēģinot ielikt daudzos emocionāli smagos stāstus kādā savā ‘rāmī’ (labs/slikts, patiess/nepatiess) vai struktūrā.

Tomēr līdz ar to manā skatījumā V.Hanta izvēlētais stāstījuma formāts vienlaikus kļūst arī par grāmatas lielāko mīnusu, jo stāstam trūkst vienojošas struktūras, skaidra stāstījuma pavediena (hronoloģiska, tematiska vai cita), kas palīdzētu lasītājam veidot kopskatu.

Jā, protams, laiks, par ko V.Hants runā, un viņa aplūkotās tēmas ir sarežģīti, pretrunīgi, pat juceklīgi. Ir milzumdaudz darbojošos personu, katra ar savu taisnību, ik pa laikam ir vairākas valdošās varas vienlaikus, notiek kari un politika, ideoloģija un propaganda, un tam visam pa vidu – izpētāms slepenais dienests (kas noteikti nevēlas tapt izpētīts un saukts pie atbildības par paveiktajiem noziegumiem), spiegi, dubultaģenti u.c. … Jā, vēsturiskā patiesība daudzos jautājumos joprojām ir – un droši vien paliks – neskaidra, tāpēc autoram ir daudz vieglāk vienkārši godprātīgi citēt savus avotus nekā uzņemties atbildību izteikt kategoriskus apgalvojumus pašam.

Un tomēr.

Tieši tāpēc, ka aplūkojamā tēma ir tik haotiska un pretrunīga, manuprāt, lasītājam vēl jo vairāk nepieciešams skaidrs stāstu vienojošs pavediens, lai nepazustu faktu jūklī. Vismaz man ļoti traucēja tas, ka autors nepiedāvā skaidru vēstījuma struktūru, ko ilustrētu daudzie citāti no rakstu darbiem/sarunām, bet gan ir sametis visu no saviem avotiem iegūto materiālu vienā ‘putrā’. Jā, grāmatas struktūru veido nosacīti tematiskas nodaļas, taču to ietvaros autors gan tematiski, gan hronoloģiski un ģeogrāfiski ‘lēkā’ no vienas epizodes uz citu, reizēm arī atkārtojot jau iepriekš minētus faktus. Tādējādi lasot rodas sajūta, ka autors ir nevis veidojis savu strukturētu stāstījumu, bet gan vienkārši sagrupējis iegūto informāciju vairākos nosacīti tematiskos blokos, pārlieku neiedziļinoties tās analīzē.  Turklāt informācijas, faktu, dažādu detaļu un citātu ir tiešām daudz, manuprāt, vietumis pat pārāk daudz. Līdz ar to rezultāts ir visai juceklīgs, un brīžiem rodas iespaids, ka arī autoram pašam nav īsti skaidra ‘kopējā bilde’, viņš tikai pārstāsta uzzinātās informācijas druskas. Vai no tām ir iespējams salikt patiesīgu kopbildi?

Vēl, lasot V.Hanta grāmatu, atkal saskāros ar tēmu, par ko domāju un runāju jau iepriekš, lasot grāmatas par Čehijas un Igaunijas vēsturi – par to, cik labi notikumus kādas valsts vēsturē spēj izprast cilvēks no malas, šajā gadījumā – no otras Dzelzs priekškara puses. Vai viņa centieni maksimāli detalizēti un godīgi prezentēt visas iesaistītās puses nerada maldīgu priekšstatu nezinošam lasītājam? Šajā gadījumā grāmatā ietverti ļoti daudzi citāti no dažādiem padomju ideoloģisko propagandu saturošiem avotiem (piemēram, Latvijas Komunistiskās Partijas vadītāja Jāņa Kalnbērziņa rakstītā), kas reizēm rada sajūtu, ka autors ir pārlasījies padomju propagandas un viltus ziņu publikācijas un daļu no fragmentiem visā nopietnībā citē kā objektīvu informāciju. Protams, abu pušu vēstījums pelna godīgu prezentāciju, nevar citēt tikai Rietumu avotus, jo ne jau PSRS vien nodarbojās ar propagandu un ne jau Rietumi bija balti un pūkaini šajā ziņā. Tomēr vai nepastāv risks, ka autors neapzināti maldina nezinošu lasītāju, prezentējot šādus propagandu saturošus citātus, bez skaidras norādes uz to ideoloģisko saturu?

Iespējams, ka šajā jautājumā esmu pārāk piekasīga, taču, ja atceramies, ka V.Hanta grāmata oriģinālā rakstīta angļu valodā un paredzēta Rietumu lasītājam, kam, visticamāk, nav dziļu priekšzināšanu un labas izpratnes par notikumiem šajā Dzelzs priekškara pusē, varbūt šāds jautājums nav pavisam neadekvāts. Šeit savelku paralēles arī ar priekšstatu, kādu man radīja K.Makdermota – arī rietumnieka – rakstītais darbs par komunismu Čehoslovākijā. Kaut arī Latvija un Čehoslovākija atradās vienā priekškara pusē, par Čehijas vēsturi es zinu visai maz. Vai varu uzticēties priekšstatam, kādu par komunistu varas laiku Čehijā man radīja K.Makdermota grāmata? Ja nu K.Makdermots ir ‘iekritis’ tīklos, ko ‘izlikuši’ komunistu ideoloģiskie avoti un, uzticoties viņa ar pārliecību pasniegtajai informācijai, es patiesībā noriju komunistu āķi?

Vai V.Hanta darbs būtu sanācis labāks, ja tā autors būtu latvietis? Nedomāju vis, jo, manuprāt, grāmatas lielākais mīnuss ir struktūras trūkumā, nevis autora svešinieka perspektīvā un mūsu vēstures neizjušanā. Drīzāk jau pat otrādi – zinot, ka grūti būtu atrast kādu latvieti, kura dzimtā neviens nav ne cietis no čekas, ne darbojies tajā, maz ticams, ka latviešu autoram izdotos ieturēt nepieciešamo emocionālo distanci no tēmas un saglabāt maksimālu objektivitāti informācijas savākšanā un prezentēšanā. (Piemēram, R.Tāgeperam savā darbā par Igaunijas vēsturi tas neizdevās, kaut arī viņš ir pieredzes bagāts akadēmiķis un mūža lielāko daļu pavadījis ārpus Igaunijas.)

Un tātad, noslēgumā – vai bija vērts lasīt V.Hanta grāmatu un vai es uzzināju ko jaunu?

Sāksim ar to, ka vēsturi mācīties no šīs grāmatas es negribētu. Tai trūkst jebkādas struktūras, stāsta pavediena un ‘kopējās bildes’. Ja stāsta pamats jau ir zināms, tad V.Hanta darbs ir labs avots ‘kopējās bildes’ papildināšanai ar spilgtiem faktiem, niansētām detaļām, dažādiem viedokļiem u.c., taču bez strukturētām priekšzināšanām šis ir tikai haotisks faktu savārstījums, kaut arī ļoti bagāts citātiem un izmantotajiem avotiem.

Tomēr, kaut arī priekšstats par tēmu ‘čeka’ man bija, es neuzskatu, ka perfekti pārzinu savas valsts vēsturi, un nekautrējos atzīt, ka svešas valsts žurnālista sarakstītā darbā par manas valsts vēsturi uzzināju daudz ko jaunu. Gan par to, ka latvieši bija ne tikai cietēju lomā, bet arī spēlēja nozīmīgu lomu čekas izveidošanā, gan par latviešu kopienas dzīvi un latviešu kultūru Krievijā 20.gadsimta 20.gados, gan arī dažādas nianses par partizānu darbību un gulagiem. Tāpat ieinteresējos un internetā novilku Andrē Žida “Atgriešanās no PSRS” anglisko tulkojumu, lai no pirmavota uzzinātu, kā reaģēja un ko domāja francūzis, pārliecināts komunists, pirmoreiz ieraudzījis PSRS dzīves realitāti 1936.gadā un pēc tam atgriezies drošībā savā zemē, kur drīkstēja brīvi paust savu viedokli par redzēto.

Visbeidzot, V.Hanta daudzo izmantoto un citēto avotu sarakstā ir diezgan daudz grāmatu, kas atrodamas arī manos plauktos, dažas jau izlasītas, citas vēl gaida savu kārtu (t.sk. “Latvija – PSRS karabāze”, S.Kalnietes “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” un I.Lešinska “Starp divām pasaulēm”). Iespējams, tieši tagad būs pienācis īstais laiks kādu no tām izlasīt.