• Latvija
• Daiļliteratūra
• Laika periods: no 1930.gadu beigām līdz ~1950.gadiem

Uzsākot savu Eiropas lasīšanas projektu, man nebija īsti skaidrs, vai un kā tajā iekļaut arī Latviju. Mēs, protams, esam daļa no Eiropas, taču būtu sasodīti grūti izvēlēties tikai divas grāmatas, kas vislabāk atklātu mūsu vēsturi kopumā vai kaut daļu no tās (un ja tikai daļu – tad kuru?). Ir tik daudz grāmatu, ko gribas izlasīt pašai un pēc tam arī ieteikt citiem, ka ar divām vien noteikti būtu par maz. Tā nu atstāju Latvijas jautājumu atklātu līdz brīdim, kamēr izlasīju Ineses Dreimanes Vēstuli ar pielikumu. Un tad sapratu, ka neatkarīgi no tā, cik grāmatas par Latvijas vēsturi vēl izlasīšu un par cik no tām uzrakstīšu blogā, Vēstulei ar pielikumu te noteikti jābūt.

Manuprāt, I.Dreimane ir uzrakstījusi lielisku grāmatu, kurā dzīvi sajūtams šī ieraksta sākumā definētais laika periods Latvijā, lielākoties Rīgā. Un nav jau brīnums – I.Dreimane ir vēsturniece, kas pēta tieši periodu un tēmu, par ko raksta, tāpēc acīmredzot zina, ko runā. Kaut arī romāns ierindojams daiļliteratūras (vēsturiskā romāna) kategorijā, tā pamatu veido reāli fakti, un tas manā uztverē šo darbu padara vēl daudzkārt spēcīgāku un vērtīgāku. Jo viena lieta ir lasīt par izdomātiem notikumiem, kas notikuši ar izdomātiem cilvēkiem, un zināt, ka tas viss ir autora fantāzijas auglis, bet pavisam cita – zināt, ka viss aprakstītais tiešām ir noticis, ja ne ar tiem cilvēkiem, tad ar citiem.

Romāns sākas ar pēdējiem brīvās Latvijas gadiem pirms Otrā pasaules kara sākuma un turpinās ar kara gadiem un vairākkārtēju okupācijas režīmu maiņu līdz brīdim, kad dzīve pēckara Latvijā stabilizējas un izveidojas nosacīta rutīna, kurā okupētās Latvijas iedzīvotājam jāsadzīvo ar okupantiem un viņu uzspiesto režīmu. Un pāri visam ir čekas darbība un tās klātesamība pat to cilvēku dzīvēs, kurus tieši uz čekas pagrabiem nevilka. Tādējādi, dzīvojot līdzi autores iztēles radītu tēlu stāstiem, lasītājs iet cauri skarbākajām Latvijas vēstures lappusēm, skata tās savām acīm un uztver ar visām citām maņām (sevišķi spēcīgi man iespiedās prātā aina ar ieslodzīto līķiem Centrālcietuma pagalmā).

Vēsturisku detaļu un epizožu romānā tiešām ir daudz, sevišķi saistībā ar čekas darbību. Turklāt tie nav tikai tipiski ‘lielie’ un smagie stāsti par cilvēku spīdzināšanu Stūra mājā, nošaušanu, izsūtīšanu utt. I.Dreimane runā par tiem, kas dažādu apstākļu rezultātā kļuva par čekas ziņotājiem vai informācijas avotiem (reizēm arī savas nezināšanas vai muļķības dēļ); par līdzcilvēkiem, kuru piederīgos čeka aizvedusi; par vienkāršiem, parastiem cilvēkiem, kuru katru vārdu, darbu un pat nepateiktu domu darbavietā novēroja čekas ‘komisāri’; par jebkuru, kura izteikts un varbūt ‘ne tā’ klausītāja saprasts vārds nokļuva kāda čekas ziņu pienesēja ziņojumā… Lai arī Vēstule ar pielikumu ir daiļliteratūras darbs un gadskaitļu, statistikas datu un citu konkrētu faktu tajā nav, ir labi jūtams, ka autore sīki pārzina laiku un notikušo. Vietām tiek pieņemts, ka arī lasītājs zina kontekstu, tāpēc notikumi pieminēti tikai garāmejot, vietām – sīkāk pastāstītas lietas, ko ‘parasts’ cilvēks varētu nezināt.

Sižetiski stāsts ir par mīlestību – tīru un skaistu jauniešu mīlestību – un par to, ko ar divu cilvēku dzīvi un sapņiem izdarīja karš, čeka un okupācijas režīms. Sižets ļoti vienkāršs un tam laikam visai tipisks – čeka nakts vidū aizved no mājām galvenās varones mīļoto vīrieti, un daudzus nākamos gadus meitene pavada, mēģinot noskaidrot, kas ar mīļoto noticis, un cerot uz viņa atgriešanos. Galvenajiem varoņiem vārdi nav doti, kas acīmredzot ir dziļi simboliski, jo viņu stāstu veido epizodes, kas, visticamāk, nākušas no daudzu reālu cilvēku dzīvēm. Paralēli abu galveno varoņu stāstam autore risina arī daudzu citu tēlu (galveno varoņu ģimenes locekļu, draugu un paziņu) stāstus vai piedāvā īsas, skarbas epizodes no tiem, tādējādi radot ļoti piesātinātu vēstījumu par to, kā karš, čeka un okupācijas režīms izpostīja tik daudzu cilvēku dzīves.

Romāns ir veidots kā galvenās varones monologs vai patiesībā – dialoga viena puse. Lasām sievietes teikto, bet par viņas sarunas biedru (cik nojaušams – psihoterapeitu) uzzinām tikai tik daudz, cik atklāj runātājas atbildes uz tekstā neiekļautiem viņa komentāriem/jautājumiem. Viņa galvenā funkcija ir uzklausīt sievietes stāstu, un nekas vairāk lasītājam par viņu pat īsti nav jāzina. Lai arī man patika šis autores izvēlētais vēstījuma pasniegšanas veids (un arī galvenajai varonei piemeklētais runas stils – tiešs, lakonisks un spēcīgs), taču radītais klausītāja tēls arī dod autorei papildu iespēju iekļaut romānā vēl dažus vēsturiskus faktus, ko būtu grūti plūstoši iekļaut galvenās varones stāstā – taču tagad var ļaut viņai tos atstāstīt kā sava sarunu biedra pieredzi, viņa kara gaitas. Šie centieni par katru cenu ielipināt romānā vēl kādu krikumiņu vēsturiskās patiesības ir tīri labi jūtami un mazliet traucējoši, jo šajās vietās galvenās varones stāsts it kā pārtrūkst un ir jāmēģina saprast, uz ko īsti viņa atsaucas, par ko īsti ir runa. Šķiet, ka arī daudzi stāsta gaitā galvenās varones garāmejot pieminētie paziņas (bijušie studiju biedri u.c.), kuru likteņus viņa bieži pārstāsta tikai aprautās frāzēs un pusteikumos, radušies tieši tāpēc, lai autorei būtu iespēja iepīt romānā vēl kādu reālu, sāpīgu dzīvesstāstu. It kā jau nav slikti, jo tieši tā ir izveidojies kopējais ar informāciju bagātais vēstījums, tomēr brīžiem šī tendence man likās nedaudz pārspīlēta.

Kā būtiskāko ieguvumu no šīs grāmatas vēstures izziņas jomā gribētu minēt tieši reālo tā laika izjūtu, kas rodas lasot, sevišķi attiecībā uz čekas darbības klātesamību ikvienā dzīves jomā. Un vēl man ļoti patika, kā I.Dreimane galvenās varones vārdiem noformulē vienkāršā Latvijas iedzīvotāja attieksmi pret vācu armijas ienākšanu Latvijā Otrā pasaules kara laikā. Šis kaut kā ļoti labi saslēdzās ar pavisam nesen lasīto Igaunijas vēstures grāmatu, kuras autors Reins Tāgepera rakstīja, ka Staļins ar savu asiņaino teroru pavisam neilgā laikā ir panācis to, kas nevienam nebūtu ne sapņos rādījies, – igauņus padarījis gandrīz vai draudzīgi noskaņotus pret gadsimtiem seno naidnieku, paverdzinātāju vācieti, pat tādā mērā, ka starp diviem kungiem – krievu un vācieti – igaunis nešaubīdamies izvēlētos vācieti. I.Dreimanes romāna galvenā varone to pasaka šādi:

Katru dienu avīzēs rakstīja par jaunām un jaunām ieņemtām pilsētām un apgabaliem. Man bija vienalga, vai vācieši ir atbrīvotāji vai iekarotāji. Ātrāka visas padomijas ieņemšana bija vienīgā iespēja dabūt atkal uz mājām visus mūsu cilvēkus: arestētos, izsūtītos, kara sākumā līdzi aizrautos. Es ļoti dzīvi iztēlojos šādu ainu: karaspēks aptur pusceļā esošu vilciena sastāvu, no tā kāpj ārā vīrieši, sievietes, bērni. Apskaujas, priecājas. Vilcienam piedzen lokomotīvi no otras puses, un visi dodas atpakaļ uz Latviju. Mājās. Pie mums. Un tādu vilcienu ir daudz visās Krievijas malās. Latvijā katrā dzelzceļa stacijā un pie sliedēm gaida cilvēki. Saproti – visa Latvija tā stāv un sagaida savējos!

Jā, es lūdzu Dievu, lai tā notiktu, un vēlēju vācu armijai visus iespējamos panākumus. Vismaz līdz brīdim, kad pēdējais Latvijas iedzīvotājs būs atgriezies mājās. Pēc tam jau vienalga, kā karš beidzas un kas tajā uzvar. Man bija pie vienas vietas fīrers, reihs, gauleiteri un apgabalkomisāri. Es gribēju būt kopā ar cilvēku, kuru mīlēju.

Manuprāt, labāk pateikt nevar. Ne jau vācieti latvietis gribēja un gaidīja, bet cerēja ar vāciešu palīdzību padzīt krievus un sagaidīt mājās savējos.

Rezumējot – es uzskatu, ka Vēstule ar pielikumu ir ļoti vērtīga grāmata labākai izpratnei par dzīvi Latvijā Otrā pasaules kara laikā un pirmajos pēckara gados. Tai noteikti būs vieta manā grāmatplauktā, un es to noteikti pārlasīšu atkal. Un šobrīd jau zinu arī, kas būs šīs grāmatas ‘pāriniece’ šajā manā lasīšanas projektā – vakar saņēmu īsziņu, ka Omnivas pakomātā mani jau gaida jaunā Vinsenta Hanta VDK un Latvija. Palasīšos vēl nedaudz vairāk par čeku un pēc tam kā parasti padalīšos iespaidos šeit.