• Čehija
• Vēsture
• Laika periods: 1945.-1989.g.

Šo grāmatu es mērķtiecīgi sameklēju pēc tam, kad biju izlasījusi M.Kunderas Joku. Šeit gan aptverts nedaudz plašāks laika periods nekā Jokā, taču kopumā abu grāmatu saderība šim manam projektam ir vienkārši perfekta, jo arī Kevins Makdermots runā par sabiedrības, t.i., “parasto cilvēku”, vēsturi.

Jāatzīst, ka pirms abu šo grāmatu izlasīšanas par Čehijas vēsturi nezināju praktiski neko. Zināju, ka Čehoslovākija “it kā bija un it kā nebija” padomju valsts, t.i., pie varas bija komunisti, bet Čehoslovākija nebija PSRS sastāvā. Taču kopumā visas sociālistiskās valstis, kas it kā bija neatkarīgas, bet vienlaikus atradās PSRS ietekmes sfērā, man bija pilnīgi tumša bilde. Kā komunisti nāca pie varas? Cik īsta bija neatkarība un cik liela īsti bija Kremļa ietekme? Kā dzīve šajās valstīs atšķīrās no dzīves pie mums, PSRS sastāvā esošajās republikās? Par Prāgas pavasari, protams, biju dzirdējusi, taču tas man saistījās tikai ar gadskaitli 1968. un ar faktu, ka Prāgā iegāja PSRS tanki. Taču ko īsti nozīmēja Prāgas pavasaris un kāpēc Maskava sūtīja tankus? M.Kunderas Joks ieinteresēja, un šī grāmata diezgan labi salika visu pa plauktiņiem.

Autors K.Makdermots ir britu politiskais vēsturnieks, kas sarakstījis arī grāmatas par Staļinu un Kominterni. Viņa kontekstuālās zināšanas jūtamas, arī lasot šo grāmatu – notikumi komunistiskajā Čehoslovākijā netiek aplūkoti izolēti, bet tiek ietverti plašākā kontekstā saistībā ar norisēm PSRS un sociālistiskajās kaimiņvalstīs. Šis man vienmēr šķiet liels pluss grāmatai.

Par to, ka grāmatas tapšanā ieguldīts ievērojams darbs, liecina atsauces gan uz arhīvu materiāliem, gan uz avotiem čehu, slovāku, krievu un angļu valodās. Tomēr valoda ir dzīva, nevis akadēmiski sausa, un grāmata lasās ļoti viegli un raiti, kaut arī ~200 lappuses ir piedrukātas visai blīvi un informācijas daudz.

Kaut arī grāmata ir par Čehoslovākijas vēsturi (tātad gan par Čehijas, gan Slovākijas daļu), lasot mani nepameta sajūta, ka tā tomēr ir vairāk centrēta uz čehiem kā dominējošo nācijas daļu. Autors ir centies nepiemirst arī slovākus, veltot atsevišķas apakšnodaļas tam, kā notikumi risinājās vai tika uztverti slovāku daļā. Tomēr, iespējams, tieši šīs slovākiem veltītās apakšnodaļas vēl vairāk pastiprināja sajūtu, ka ‘šīs ir par slovākiem, bet viss pārējais – par čehiem’. Varbūt tā arī bija, ka čehi dominēja? Vai arī šī ir tikai mana subjektīvā sajūta, jo es meklēju grāmatu tieši par Čehijas vēsturi, tāpēc arī, lasot ‘Čehoslovākija’, bieži vien domāju ‘Čehija’? Nu nekas, gan sameklēšu arī kaut ko tieši par Slovākiju.

Šajā grāmatā komunistiskās Čehoslovākijas vēsture ir iedalīta ļoti loģiskos posmos, un katram veltīta nodaļa – komunistu nākšana pie varas (1945.-1948.g.), Staļinisma periods (1948.-1953.g.), de-Staļinizācijas periods (1953.-1967.g.), Prāgas pavasaris (1968.-1969.g.), “normalizācija” jeb “grožu pievilkšana” pēc Prāgas pavasara (1969.-1988.g.) un komunisma sabrukums (1989.g.). Ievadā autors nedaudz (bet ļoti vērtīgi!) pieskaras arī laikam pirms komunistu nākšanas pie varas, lai paskaidrotu, kāpēc tā vispār bija iespējama. Šeit man tiešām gribējās, kaut man būtu labākas zināšanas par Otrā pasaules kara norisi Čehoslovākijā, par nacistiskās Vācijas varas laiku šajā valstī un tā ietekmi, jo, cik sapratu, tieši tas ir bijis iemesls, kādēļ daudzi čehi un slovāki bijuši tik uzņēmīgi pret komunistu solījumiem, tik labprāt tos atbalstījuši un tādējādi sekmējuši komunistu nākšanu pie varas. Laikam jau būs jāpalasās nedaudz vairāk arī par šo periodu.

Jap, tā ar mani notiek diezgan bieži – sāku lasīt par kaut ko vienu un procesā ieinteresējos par kādu saistīto tēmu, tāpēc visai bieži viena izlasīta grāmata ķēdītē pavelk līdzi nākamās, un lasāmo grāmatu skaits pieaug ģeometriskā progresijā. Šoreiz, piemēram, šādi ‘pavilkos’ uz trim lielām tēmām:

• tikko minēto Otrā pasaules kara norisi un nacistiskās Vācijas varas laiku Čehoslovākijā;
• arī jau minētajām čehu un slovāku attiecībām – kādi iekšēji un ārēji faktori noteica, ka 1918.gadā tika dibināta viena kopīga valsts, nevis uzreiz katrai tautai savējā; kā abu tautu attiecības veidojās un attīstījās 20.gs. gaitā un kā tās rezultātā noveda pie divu valstu dibināšanas;
• čehu ‘nacionālo atmodu’ 19.gs., ko pieminēja gan K.Makdermots savā grāmatā, gan M.Kundera Jokā, jo tā nez kāpēc manā prātā uzreiz sasaistījās ar jaunlatviešu kustību mūsu vēsturē – ar tautasdziesmu vākšanu, valodas un literatūras attīstīšanu un nacionālās pašapziņas veidošanu. Būtu interesanti palasīties vairāk, lai redzētu, vai tiešām šeit ir kādas paralēles.

Varbūt kāds var ieteikt labas grāmatas tieši par šiem jautājumiem?

Bet nu labi, atpakaļ pie tēmas.

Kopumā K.Makdermota grāmata man ļoti patika. Plusiņi autoram par jau minēto grāmatas loģisko struktūru un tēmas tvērumu samērīgā ‘pietuvinājumā’. Ir gan pietiekami daudz konteksta, lai ielīmētu Čehoslovākijas stāstu Eiropas vēstures kopējā bildē (pieņemot, ka lasītājam tāda vismaz aptuveni ir), gan pietiekama (bet ne pārmērīga) iedziļināšanās detaļās, lai stāsts būtu dzīvs un sajūtams, bet ne pārsātināts ar faktiem, skaitļiem un lasītājam neko neizsakošiem uzvārdiem. Nu, piemēram, tāds sauss fakts kā Čehoslovākijas Komunistiskās Partijas līdera, kurš bija pieļāvis Prāgas pavasara notikšanu, atstādināšana. Taču, ja pasaka, ka viņa atstādināšanas iemeslu sarakstā pēdējais piliens bija nekārtības, ko Čehoslovākijas ielās izraisīja valsts hokeja izlases divkārša uzvara pār PSRS izlasi pasaules hokeja čempionātā (citu postījumu starpā svinētāji izdemolēja arī deviņus PSRS garnizonus), vēsture uzreiz kļūst daudz dzīvāka. Nu vismaz tādam latviešu lasītājam, kam joprojām prātā ir mūsu leģendārais ‘mūris’ Artūrs Irbe un Latvijas izlases uzvara pār Krieviju 2000.g.5.maijā.

Man bija svarīgi arī, ka autors “nekrāso bildi melnbaltu” un neieņem vienkāršāko (un varbūt arī populārāko) nostāju “Ak, nabaga paverdzinātie čehi un slovāki, kam Staļins un briesmīgie komunisti uz 40 gadiem uzspieda nedemokrātisku un represīvu režīmu!” Jā, protams, arī Čehoslovākijā komunisms bija represīvs, sevišķi Staļina laikā, – bija gan etniskās tīrīšanas, gan darba nometnes, gan represijas pret elitēm (buržujiem, kulakiem u.c.) utt., taču tas viss nebija 100% uzspiests no Maskavas. Ir svarīgi, ka autors parāda, ka vadošie lēmumu pieņēmēji un īstenotāji nebija svešie “viņi”, bet nozīmīga loma gan komunistu nākšanā pie varas (ievēlēšanā!), gan represiju īstenošanā bija arī pašai čehu un slovāku tautai – bija daudzi, kas vismaz sākumposmā atbalstīja Partiju un tās sludināto politiku, un daudzi, kas vēlāk iemācījās sadzīvot ar režīmu, ‘neredzēt’ notiekošo vai pat gūt labumu no tā. Nu gluži kā pie mums.

Ko vēl interesantu es izlasīju šajā grāmatā? Palasījos par reformām, ko Čehoslovākijas Komunistiskā Partija mēģināja īstenot Prāgas pavasara ietvaros. Viņu sludinātais reformu mērķis bija “sociālisms ar cilvēcīgu seju”, taču tās noveda pie Brežņeva lēmuma nosūtīt uz Prāgu Varšavas pakta valstu tankus “kontrrevolucionārās kustības” apspiešanai un situācijas “normalizēšanai”. Šķiet, ka no visām reformām Kremli visvairāk izbiedēja tieši plašsaziņas līdzekļu cenzūras atcelšana, jo tā secīgi varētu novest pie atklātas režīma kritikas, masu sacelšanās un komunistiskā režīma krišanas Čehoslovākijā, kas savukārt varētu destabilizēt situāciju pārējās sociālistiskajās republikās un novest pie komunisma sabrukuma gan tajās, gan PSRS. Nav brīnums, ka šāda prognoze noveda pie tanku nosūtīšanas uz Prāgu un reformu piespiedu atcelšanas… Kas man likās sevišķi interesanti – sanāk, ka Čehoslovākijas iecerētās reformas ceļā uz “sociālismu ar cilvēcīgu seju” neko daudz neatšķīrās no Gorbačova perestroikas – un mēs zinām, ar ko tā beidzās. Tad jau sanāk, ka Kremļa prognozes attiecībā uz Prāgas iecerēto reformu bīstamajām sekām ir bijušas diezgan akurātas.

Kopumā, lasot šo grāmatu, ne reizi vien radās sajūta, ka komunisms Čehoslovākijā daudz neatšķīrās no komunisma pie mums, Latvijā, vismaz vienkāršajam cilvēkam ikdienas dzīvē. To visai spilgti apliecina arī kāds grāmatā citēts revolucionārs 1989.gada sauklis, kurā uzskaitīti Septiņi Čehoslovākijas brīnumi:

– Visiem ir darbs.
– Kaut arī visiem ir darbs, neviens nestrādā.
– Kaut arī neviens nestrādā, Plāns tiek izpildīts 105% apmērā.
– Kaut arī Plāns tiek izpildīts 105% apmērā, veikalu plaukti ir tukši.
– Kaut arī veikalu plaukti ir tukši, visiem visa pietiek.
– Kaut arī visiem visa pietiek, visi zog.
– Kaut arī visi zog, nekas nekad nekur nepazūd.
Un Astotais brīnums ir fakts, ka šis viss darbojas jau 41 gadu.

Rezumējot varu teikt, ka šī ir ļoti laba grāmata šī konkrētā Čehoslovākijas vēstures posma iepazīšanai. Tā bija ideāla arī manam projektam Izlasīt Eiropu, jo papildus bagātīgajam faktu materiālam ieguvu arī to, kā dēļ šis projekts tapa, – sajutu vēsturi. Angliski lasošajiem Čehijas (un Slovākijas) vēstures interesentiem no sirds iesaku.

Man tagad būtu laiks turpināt Eiropas iepazīšanu ar kādu citu valsti. Lasot šo grāmatu, ieinteresējos arī par šī perioda vēsturi Čehijas (Čehoslovākijas) kaimiņvalstīs – Polijā, Ungārijā un Rumānijā –, taču konkrētas grāmatas vēl nav piemeklētas, tāpēc tikai priecāšos par ieteikumiem. Savukārt pie Čehijas, iespējams, šajā blogā vēl atgriezīšos, jo manam potenciāli nākotnē lasāmo grāmatu sarakstam nu jau ir pievienojušās vēl dažas par Čehijas (Čehoslovākijas) vēsturi 20.gs. pirmajā pusē.